| giv sikjūratī a hjūmar fejs!* (SICK, YOUR E.T.) |
[Jul. 2nd, 2009|05:07 am] |
šamo fontu es jejbožeņki gribētu uztaisīt, par godu plaši mazpazīstamajam veloskrējienam Manningtree–Harwich Int'l Port.
---
* kad, par dažām minūtēm nokavējis rīta prāmi, apvaicājos čekinā, kur varu līdz nakts reisam nolikt vienu muguras un vienu vēdera somu ar grāmatām, kas kopiski sver labas trejdesmit mārciņas, kundzīte uz brīdi sastinga, kā jau pie tik negaidīta jautājuma piedienas, tad didaktiski, pa zilbēm izrunāja: that's im-possible, it's a sick urity is-sue. This is an in-ternational port. kad noskaidroju, ka arī pilsētā bagāžas glabātuves nav ne dz. stacijā (šķūnis), ne dz.autoostā (ankambaris), pat nedaudz samulsu. mani vairs neuztrauca egoistiski sīka neērtība, es klusu auroju jau visas cilvēces vārdā: jums, ko, karalistē nedaapvienotajā, tāda pakalpojuma kā īstermiņa bagāžas uzglabāšana nav vispāR!?! uz ko, savukārt, bija rinda iemulst učenes tipa darbiniecei ar augstāko menedženerālo izglītību, kuras sejā es padsmit sekunžu laikā noskatījos vairākas Beavis & Butthead sezōnas, kamēr karalienes padotā nolīgoja pilnu spektru no "nu, ko jūs, kādas muļķības!" līdz "nu, tad jau sanāk, ka... nē, nu, nav izslēgts, ja... laikam taču tomēr, jo... it's a security issue", viņa drīzāk sazvērnieciski visbeidzot nočaukstēja. viens labums no ķotkas tomēr bija, jo viņa man norādīja uz milzīgo furgōnu stāvlaukumu, kur esot daļņabojščiku daineris ar dušām. dainerī, uz kura stalōvaja būtu pulka adekvātāks uzraksts, iepazinos ar tuklu, mūsainu un blondu profenes nebeidzēju-oficiantu un virtuves tantuku viņa ōmītes vecumā, kura jaunēklim gan nekautrējās svešinieka klātbūtnē izrādīt ārkārtīgi pārstiprinātu koleģenitālu attieksmi. piecos no rīta transvestītu klubā tas iederētos kā lakstīgalas balss jūlija naktī, taču jau desmitos no rīta saules pielietā, vismaz 637 furgōniem iejoztā baltā šķūnī tas mazliet tā... meitene mana grieze, griezīte. meitenēm citām pogas izgrieza, ai, izgrieza, ar griezi, ar griezīti... nu, jā, tā viegli ar griezīti tas izskatījās. vai varbūt tās manas veloskrējiena laikā pārkarsētās sinapses... es gan arī nelikos traucēties, piesēdu pie galdiņa, pasūtīju kafiju, uzzināju, ka to izsniedz automāts (Marvin? You?) stūrī pie mazmājiņas; laiku tē[vē] pavadīju, gaidot, kad atlaidīs krampji, lai varētu nostāvēt dušā, ieeja uz kuru veda caur tualeti, garām augstākjauminētajam automātam (i seem to recognise you, vaguely. Marvin?).
bļam, tāds kaifs septiņas kantainas minūtes par pliku angļu rubuli zem dušas! sakopies (tsk, tsk — dvieli manā bagāžā starp grāmatām un netīro veļu nevarēja novērot pat ar bruņotu aci) un kontrastainā dušā piešķīlis iekšējo Brauna kustību, atkārtoju sarunu ar tikpataugstākjauminēto pārīti par, par par, jā, uzminēji, par sīkjūritī isjū. vienīgā atšķirība no iepriekšējās diskusijas bija tāda, ka babucis, karmisku un varbūt nedaudz karnālu alku vadīts, solījās ņemt manas paunas pie sevis — viņa turpat netālu dzīvojot. life's sure a gamble, boy, yet you don't have to Always be a gambling slut. tā es droši vien toreiz klusībā nenodomāju, taču savu Bukovska periōdu gan plaiksnēm atsaucu atmiņā un, aizbildinoties ar steigu apskatīt viņu burvīgo pilsētu, krāvu vien savas somas priekšā-pakaļā, sēdos uz pirms dažām stundām Londōnā saskrūvēta ūberkrutā veļļuka grūdmūs-velcjūs embrija pōzā un ripinājos pāris atlikušās jūdzes līdz Hæridžai, vairākām tautām tūliņ pēc Grīnvičas pazīstamai arī kā Hārviča.
par pašu pilsētu gan neko daudz nestāstīšu — paši nokavējiet prāmi un apskatiet. es pa to miestu uz riteņa, apkrāvies kā ēzelis, kas ieraudzījis eņģeļus, nobraukājos stundas septiņas, izpelnoties dalītu pilsētnieku un viesu līdzjūtību. bija skaidrs, ka manī atpazīst rastamanu cilts stoiskā gala advokātu. izbraukuma tiesas sēdi noturēju jūŗas malā, divvientulībā ar pēdējos gadu desmitos rietrumu dēmokrātijās tik daudz pulgoto kanapīti, parūpējoties, lai pietiktu lietisko pierādījumu arī verdikta pasludināšanas ceremōnijai līdzīgā sastāvā saulrietā uz kuģa.
Hæridžā man tagad ir draugs. es gan neatminu, kā viņu sauc, arī vizītkarte pēc pēdējās krāmēšanas kaukur ierakta, taču skaidri atceros, ka uz tās bija rakstīts: OPENING HOURS — by chance or appointment. burvīgs kekss. brauks ciemos ar savu tikpat apšarmojošo suni, un tad mēs kopā laidīsim uz Antverpi, uz Drukas muzeju. lieki piebilst, ka šīs oktāvas dō atlikumu es pavadīju ar vienu muguras, vienu pleca (kas brauciena laikā vislaik šļuka uz vēderu, līdz ar ko tika paaugstināta pakāpē, un ar stūri (ar to, kur grāmatas, ne ar vadības puļķi) uzsita pamatīgu fingālu uz manas labās ciskas) un nu jau arī klātnākušo dubulto polietilēna grāmatu somu.
neizslēdzu iespēju, ka, uzrīkojis es zibensūtrupi jahtu piestātnē, varētu turpat uz vietas par iegūtajiem līdzekļiem nodibināt nelielu anarhistu klosteri un par atlikumu ar lietotu cesnu aizlidot uz Veimārstrāti, vēl pirms kuģis būtu cēlis enkuru. taču tā nenotika vis, un es, paklausījis antikvāra ieteikumam, apmaiņā pret piecīti iestūķēju plastmasas maisā vēl šo: http://www.metacafe.com/watch/1186973/abc3d ...
nu, ko, uz šīs optimistiskās notes varētu arī aktualizēt žurnālu (bļaģ, nu, neielaidīs mani paradīzē!), taču mana vanity-insanity neļauj nepievienot arī fotōamatieres Lijas Mīcītes diptihu "Trava i v iļuminatare trava". Pamielojies. Saulain dieniņ!
 |
|
|
