| 42 |
[Jun. 9th, 2009|03:00 pm] |
kad tu, cilvēks, sēdi kāšopā, lasot un pārlasot lugu, kuras tulkojuma miršanas līnija nosprāgusi jau tūkstoškārt un draugs ir piejāts atmatā, kad skaties, kā blakus kurdu čoms, bezpajumtnieks, sennemazgātiem pirkstiem baksta Hakslija Ends and Means 1937. gada izdevuma alfabētiskajā rādītājā un klaigā, ka visi tikai pārrakstot un pārbīdot iepriekš uzrakstīto un paši neko jaunu pateikt nejaudā, kad telefōns nopīkst jaunā viļņa meldiju, vēstot par ziņu no ārpasaules, tas ir, no Vāczemes un, attiecīgi, āriski īsa un nordiski konkrēta. Pozvoni mne pozvoni, pozvoni mne radi boga. Gunter aus DDR. kad tu galvā pārtin tādu kartotēkas lentu, kas krāšņotu ikkuru neskaidru prātu un nenokrekšķinoties ļaujies upei. CALL +49xxxxxx. pirmos teikumus vairs neatceros, kādā valodā pat ne. balss vīrišķīga, nopietna (grave, solemn). vienlīdz labi varētu būt Valters no Rostokas KPZ vai krusttēvs Arnis, aizturēts par brētliņu maluzvejniecību Štrālzundē, vai Gojkō Mitičš vismaz. un kad vispēdīgi tev pielec, ka runā ar, ar... armijas biedru, kam, boēdizgi izzagodiez, vismaz pārīti dzīvību un nāvju esi parādā, kurš 89. gada vasarā, stājoties žurnālistos, pusotrās sacerējuma lappusēs par brīvo tēmu iepina veselus divus literāros citātus ("Mamm, vai tagad ir bankrats?" no k/f Ezera sonāte un "Mazs bērniņš sēd uz krustcelēm, rotaļājas" no r/o Lāčplēsis), kurš ar pārliecību spēj pašu Sezamu atslēgt, aizslēgt un aizejot izslēgt. tad, lūk, iestājas nibbāna. viegla kā pūciņa, smaga kā apvārsnis. ne tava, ne mana, ne invaita, ne bana.
kruta hujņa.
vo, vo.
neko daudz nepaskaidrošu savas prombūtnes iemeslus un apstākļus. jebkura sakritība uzskatāma par tādu, ja tāda ir klātesoša.
sargiet savus saprātus — uz jumta šiņgadiņ slīdens.
Hau!
 |
|
|