| labrīt, putra |
Sep. 25th, 2008|01:13 pm |
beidzot izgāju no (Jurkas) mājas. veselība atgriežas ar joni, drīz atkal varēs normāli ņemties.
pie brokastu kafijas Piektdienā, J. mudināts, iehlopsīju putriņu. sliktāk jau nebūs.
izšķirstīju uz galda nomesto Izklaidi un domāju par Islandi, par Korbeinu, par Naumani, par spitālību, par mūziku, par balseni, par aklumu un, visbeidzot, — īsi, toties spēcīgi, nodomāju par Annu Krupņikovu. Vai Kurņikovu. Vai māsām Annām vannā potomu-čto. Tālāk, neko daudz nedomādams, devos Lāčplēsenes virzienā. Pie Latvijas Bankas ēkas brīdi uzkavējos, lūkodamies Pils virzienā. Pāris mājas pirms Valdemārielas pie sienas pamanīju iepriekš neredzētu piemiņas zīmi Kristjanam Jākam Pētersonam, igauņu, tā sakot, dzejas pamatlicējam. Tērbatā viņam ir teicams piemineklis — es pie tā daudz ūdens esmu izdzēris...
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/en/f/f2/KristjanJaakPeterson.jpg
Pie Valsts Mākslas (ko tagad sauc par Latvijas Nacionālo Mākslas) muzeja ar prieku uzzināju, ka ir skatāma Rīgas Grafiķu biedrības (1928-38) jubilejas izstāde. tikai — nu, BĻAĢ! — kurš, lūdzu taisa tos plakātus, koa!? šitā jau nu ir ņirgāšanās, tas vairs nav sirsnīgi melns humōrs. |
|
