| Ras safari |
Feb. 19th, 2022|10:42 am |
Ceļojums tuvojas savam galvgalim jeb rassafārim.
Neko košāku – dziedinošāku un spēcinošāku – mājās ij neuzdrošinājos spēt iedomāties. Mūsu pēdējā mājvieta Ungudžā pilnīgi nejauši izrādījās īsts rastamāņu perēklis. Patlaban sēžu palmas zaru būdā zem prāva Mārlija fotō, starp sienu gleznojumiem – aizmugurē pasaule, ko apvijusi korōnas čūska, bet acpriekšā Sentekziperī citāts „Fais de ta vie un rêve et d'un rêve une réalité”.
Rīt beidzot laižam uz kontinentu. Neticamas sagadīšanās virknes rezultātā pēdējās dienas Dārā mūsu adrese būs Hailes Selasī bulvāris murmur viens. Mija, pamanījusi manu sajūsmu, fočējot Selasī vārdā nosauktās Zanzibāras skoliņas, medreses u.c. objektus, nesen nenocietās un pavaicāja – kas tas Helasī ir par putnu? Izstāstīju visu, ko ātrumā atcerējos par Abesīnijas princi. Tikko izlēmām izskriet okejānā papeldēt kopā ar delfīņiem. Baudot labākos krabjus pasaulē, ar kuriem vēl stundu iepriekš pie virtuves durvīm rīkojām spīļu cīņas, iepazināmies ar kaimiņu – Vācijā dzimuši eritriešu vecāku puisi. Arī viņš par tādu Selasī un Eritrejas iekļaušanu Etiōpijā neko nebija dzirdējis. Viņa vecāki par vēsturisko dzimteni nav stāstījuši tikpat kā neko. Viņi ienīstot politiķus un politiku. Interesanti, ka līdzīgi izrunājās arī mūsu namatēvs Pembas salā, ar kura ģimeni nodzīvojām pāri par nedēļu. Iepriekšējās reģionālajās vēlēšanās šis kā jau uzņēmīgs cilvēks bija uzstutējis savu listi un pat savācis prāvu sekotāju pulku, bet tad atnāca divi galvenie aktieri – pozīcija un opozīcija – un draudzīgi aizmēza viņa sarakstu ar aprīļa tēzēm, kudā nada. Bija patīkami vērot, cik stalti un nievājoši salti viņš slīdēja caur tā sauktās opozīcijas organizētu mītiņu, kas divreiz gadījās mūsu ceļā. Pie milzu villas allāh- un politticīgo pūlis, uz kuru no balkōna tēvišķi noraugās 6 kubikmetra formāta pārēdušies mūļi rožainos kreklos. Resnvēderu mersedesu parāde stāvvietā arī ilustratīvi kontrastēja ar apkārtnes ambienci. Viss kā visur, as above so below.
Saimnieka vecākajai meitai Jūnai, īstai princesei no 1001 nakts, kura savu dižciltīgo vertikāli nezaudē, pat mazgājot traukus pie akas pēc kārtējās maltītes, atstāju savu Le Gvīnas The Dispossessed eksemplāru. Tā būs viņas pirmā grāmata angļu valodā. Nav tas sliktākais variants, ne? Jūnai ir 17, viņai nav vied- vai nevied tālruņa, tēvē un citas jūķūbes viņai vēl nav brīv brūķēt. Un viņas balsī nebija ne mazākās sarūgtinājuma notes, mums par to stāstot. Tālab es vispirms patriarham apvaicājos, vai drīkstu meitu ar šādu velti apgrūtināt. Pārņēmis no manis sējumiņu, viņš izlaidās pusguļus uz akas vāka un sāka lasīt:
There was a wall. It did not look important. It was built of uncut rocks roughly mortared. An adult could look right over it, and even a child could climb it. Where it crossed the roadway, instead of having a gate it degenerated into mere geometry, a line, an idea of boundary. But the idea was real. It was important. For seven generations there had been nothing in the world more important than that wall.
Nasōrs iesvilpās un noteica: wow, I like it already! un nolasīja vēl vienu teikumu, iekams ar striktu, tak taisnu cenzōra roku pasniedza grāmatu savam lolojumam.
Like all walls it was ambiguous, two-faced. What was inside it and what was outside it depended upon which side of it you were on.
Pirmā mājvieta Zanzibāras Akmens pilsētā mums bija Hurumzī ielā. Neviens man tā arī nav varējis paskaidrot, kas tas Hurumzī tāds ir bijis un kāpēc viņa vārds vēl vietām redzams, marmōrā kalts. Ja tam priekšā pieliktu vēl vienu V, mēs iegūtu Uhuru jeb Brīvību. Atliktu tikai noskaidrot, kas ir tas -mzī. Izdošanās gadījumā pavēstīšu pareizo atbildi savā beidzamajā klabē. Jo arī šis ceļojums ir teju galvas galā.
 |
|