| Eglītes vietā Palma (dejot nevar, aizliegt) |
Dec. 23rd, 2021|09:42 pm |
1986. gada 1. martā, īsi pēc sešiem vakarā braucu gandrīz tukšā trešās maršrūtes trolejbusā un, atspiedies ar seju pret durvju rūti, vēroju aizslīdam garām dzimto ielu, kas pēc baltās ziemas steidza atgūt savu pelēkumu un krēslas stundā šķita koķeti atkailināta. Kad tev ir 18, un tu brauc uz dejām, viss rādās šādā spektrā. Paralēli brīžam šķielēju, vai pieturā nebūs kāds pārcentīgs sestdienas vakara biļešu kontrolieris, lai varētu preventīvi nokompostrēt braukšanas talōnu. Tādā vīzē jau laikus saskatīju skolas pieturā dirnam pazīstamu stāvu – Aināru Līdaku, kurš bija veiksmīgi absolvējies pirms trim gadiem, atkratījies no armijas un tagad studēja kaut kur Rietrumeirōpā, jo viņa tētis bija ministrs.
– Kur tad kundziņš šitā uzcirties? viņš līksmi ieaurojās, durvīm knapi paveroties.
– Mums šovakar disene. Klasesbiedrenes sencis ir kīnōamatieru biedrības priekšnieks, un šitās te ir atslēgas no Jaunielas 25.
– Bet, Jānīt! Padomju Savienībā ir izsludinātas sēras, vai tad tu Gulbju ezeru rādžiņā šodien nedzirdēji? Vakar Stokholmā nokniebuši Olafu Palmi, viņam parīt vajadzēja būt Maskavā uz Partijas kongresu kā Sociālistiskās internacionāles vadonim, a tagad čušš! Un šovakar nekādu deju nebūs. Visi koncerti, teātri atcelti. Tā ka piedod, ja sabojāju vakaru.
– Ainīt, tu laikam nesaprati. tā ir pagrīdes disene. uz mums jūsu sēras neattiecas. |
|