|
Nov. 17th, 2021|04:39 pm |
apmeklēju arī koridūŗu netīri sārtajā krāsā. uz pastu bi pienākušas sēkliņas no Slovēnijas. kvartālu no pasta iestājos digitālajā rindā. aplikācija rādīja, ka man priekšā ir nulle cilvēku, kas gan nekongruēja ar realitāti, jo duŗu priekšā tirinājās viens vīrelis ar papīra numurkōdu rokā un ap skatlogu snaikstījās vēl divi interesenti ar viedtālruņiem. nepaguvu ne atsliet veļļāru pret statni, kad lieli un draudzīgi burti mani aicināja uz otro lodziņu.
– te ir rinda! pie durvīm man ceļu aizšķērsoja vīrelis ar papīrīti.
– forši! es viņu uzslavēju un apslīdēju apkārt, ienirsot apsildāmajā telpā.
kamēr darbiniece meklēja manas sēkliņas, es pa divi lāgi gāju ārā, lai uzsāktu sarunu ar sarūgtināto laikabiedru. pirmajā reizē viņš mani ar uzbrēcienu atmeta atpakaļ, bet otrajā bija jau pielaidīgāks, lai gan turpināja animēti mētāties ar rokām. kaut kas gan visā tai starpā bija noticis, jo, man prombraucot, viņš man pamāja ar galvu.
un spartiski turpināja stāvēt rindā. |
|