| kovārņa stāsti, numerō unō |
Mar. 16th, 2020|04:42 pm |
– varu derēt, ka korontīna tavā dzīvē it neko neizmainīs, – pirms pāris dienām deklarēja mija, piebilstot, ka nebūtu pārsteiga, ja es par spīti visam divkāršotu ārpusmāju izejas reizes nedēļā no nullkommā pieci uz vienu veselu.
jūs mani varat homeōempātiski nosist, bet es nespēju saprast, kā cilēks, kas galvā nespēj sareizināt 3 ar 27, tik precīzi izprot nākotnes fraktāļus, jo, raugi – es patiešām biežāk izsnaikstos laukā kā ierasts. aizvakar biju un šodien jau trīskārt.
ap pulksten pieciem pusnomiedzī gāju uz Bieti pēc piena, ar vāji izskalota Tarhūna stikla litreni sarkanā dūrainī.
– nukasta' ir, akkal neguļās? – dūšīgi vēzējot ar slotu pa man nemanāmām substancēm mīlīgā balsī dzestri uzķērca mana skolasbiedrene.
– kālab gan neguļas? – attraucu Matīsas-Znotiņa balsī ar uzsvērti īsu ā. – kādam taču bez tevis arī šai stundā jāstrādā. es pēc piena, uz bieti.
par darbu es, dabiski, sameloju. diezin vai kustību „uztīt&ieliet” būtu lietderīgi uzskatīt par darbu, lai gan pēc zinātniskās metōdes tā sanāk.
– bietē labs piens, saki?
– nepasterizēts! labāks par sakē.
– trekens ar'i?
– procentos nepateikšu, bet no liesajiem nav.
– un cikta' pras?
– paklau, ne ta' sēēšt, ne ta septiņdēst kapiķus. bet moška tas man ar rajōna atlaidi. ja tev prasa vairāk, atsaucies uz mani! – un prom es biju, kamēr Zaiga turpināja pulēt mūsu pasauli ar žagaru slotu.
pāris kāšstundas vēlāk vēlreiz devos pasaulē laimi meklēt: mana nepastarpinātā tīmekļa tēmeklī bija Kaņepe un Homeopāti. KKc bija ciet, tikai apkopēja rūpīgi bonierēja virsmas, tālab šķērsoju ka ielu, ka tieku uz aptieku.
mana ierastā farmakopeite bija aizņemta, tālab apņēmīgi slāju uz tikko atbrīvojušos receptdūras lodziņu.
– man vajadzētu pipeti un klizmu!
un te es pamanu, ka viņi pirmskrīzes apstākļos darbā ir pieņēmuši pilnīgi jaunu līdzstrādnieci. no paradīzes aizletes manī raugās sieviete vislabākajos gados. arī es cenšos visās tais spirālēs un riņķu kvadradūrās fōkusēties un jūtu, ka pleci ņem un savādi iztaisnojas un guziņa piebriest, un labka tikai guziņa. tad sengrieķu dieviete Ekhō iz khaōsa man atskaņo mp3 ar tikko manis izteikto.
– ziniet, aizejiet labāk uz parasto aptieku. man nav tā, ko jums vajag. (kārtības labad, viņa nedaudz parakājās pa visapkšējākajām atvilktnēm, bet manu stāvokli tas tikai vēl vairāk nocietināja)
un es gāju, un es gāju.
nākamajā aptiekā es izlēmu notēlot kurlmēmu ārzemnieku.
– ā! jums klizmu vajag? un pipeti, ja? vienreizējo? nē! sapratu.
izvēlējos vidējo no trim piedāvāto gumijas pūslīšu izmēriem. man jau tikai dēstiņiem vajag – lai tā uzmanīgi varētu apliet. lai gan irōniskākais visā šai ir tas, ka es sevi samērā nekritiski uzskatu par klizmu meistaru. gurū, tagad teiktu.
iziešu tagad vēlreiz ielās. pastā pienākusi paciņa. ķīniešu multimetrs. mamma saka, ka man vajadzētu beidzot nopirkt termometru un vispār aiziet uz tehnisko pārbaudi. mammai es piekrītu; man Pārbaudi žēl. redzēs, ko multimetrs teiks. multipāss jau tagad nespīd. |
|