| neper tempoores, per moores |
Jan. 4th, 2020|11:42 pm |
Atgriezušies Saigoonā, iegriezāmies tirgū, kur izmeklēju aizstājēju savam pirmā Austerāzijas ceļojuma laikā pirktajam falšajam Brūberry, kas man godam nokalpoja četrus gadus. Paņēmu tādu vēl pastīvu zuteni ar raksturiņu, funkcionālu minimālismu un lapsenes simbooliku. Lapsene kā sieviešu kārtas lapsa, gumijas zābakos.
Piesēdu plantānas ēnā, uzrullēju savam izmēram paprāvu kāsi un nepastarpinātā tirgus apsardzes komitejas biroja tuvumā ņēmos pārkrāmēt nedaudzos papīrīšus un plastikātus no vecās laivas jaunajā. Kā beidzamo uzraku Skukas dāvāto zvīņu turziņu, kurā, viegli apsūbējusi, vīdēja 20 centu monēta. Vai 20 santīmi. Vai manam izmērwm paprāva divkapeika, ar kuru savulaik būtu varējuši sazvanīties uz urrā.
Laiks mundri plūst visapkārt un garām, un mēs godīgi laižam tam brīvē diet. Nav ne jausmas, kāds dātums. Zinu, ka ir bijusi decimālā gadumija, kurai vietējie piegriež aptuveni tādu pašu uzmanību kā garāmskrejošai laikabiedrenei žurkai. (ja farangam vajag, mēs uzgrillēsim, bet citādi - lai taču skrien savus ceļus). Jums Saule sāk atgriezties, muams Mēness guļ vēkšpēdus ar uzēstu punci, 10ajā pilnmēness. Mēs tad būsim otrpus ekvadooram stipri stiprajā un neatkarīgajā runčukā, Austrumtimoorā. Dibināsim diplomātiskās attiecības ar attiecīgajiem sociāajiem partneriem un kontrabandistu vai vienkārši zvejnieku tīkliem. Tam sekos mana dzimene kaut kādā pilnīgas nekurienes aptuwvenā nomales vidū. Un mājupceļš, citstarp, caur Tehrānai pietuvinātu avioobāzi. Tiksies, diesdos, atkal ap Tetu vai tetatetā. Reportāžu beidzu, īsti nesācis. Laika nav. Laika palika Kosmosā. Peld te šobrīd ar mani, apsitusies lupatās Un ietinusies kaligrāfijās.
 |
|