|
Nov. 26th, 2019|01:09 pm |
nav laikam īsti viena vārda, ar kuru to varētu aprakstīt.
pareizi.
gatavi pārvietoties vien pa ļoti šauru apziņas taku. negatavi otra sviestu uzklausīt. kur nu vēl pacelties virs sarunas un pavērot to ieslīpi no augšas.
tāpēc jau visi tagad skrien pie tiem parapsihteātriem: nav, ar ko parunāt (ar parunāšanu saprotot innāto vēlmi netraucēti izdziedāt savu dziesmu)
jēzīt, kā mēs 90tajos rēcām par tiem stūlbajiem rietumniekiem. starp norškiem tas vēl nebija tik izteikti, bet amīšu studentiem VISIEM jau bija bijis sakars ar šrinkiem. mēs savā naivumā vēl nesapratām, ka tā ir pamatīga industrija. un klārējām amīšiem, ka padomju savienībā normāli cilvēki gāja pārsvarā piespiedu kārtā, ja bija atļāvušies darīt kaut ko politiski nepareizu, un reizēm labprātīgi – cerībā izvairīties no dienesta okupācijas armijā. abet citādi – what ARE friends for? |
|