| Dūraceņš īsmīdynoj kieneņa meitu |
Sep. 30th, 2019|12:42 am |
šodien pilnīgi nejauši tiku izvilkts cilvēkos. nonācu lejā uz piecām min., lai pateiktu, ka man lielos vilcienos nav labi un tālab nekavējoši jāatgriežas starta punktā, taču ar klaju krāpniecību (uz „stundiņu”) un neapstrīdamu pārspēku tiku aizvests nezināmā virzienā.
saujiņa vecu sirdsdraugu un, būsim atklāti, – arī -dzeņu neizrādīja ne mazāko izbrīnu vai kaut nosodījumu par to, ka vismaz gadu ar krietnu asti nebiju licies par viņiem ne zinis.
kas vēl pat ne joka pēc netika pieminēts: Breksits, Tramps, Puķins, Grēta, Džīzass vai žīdi kā tādi, globālā sasilšana, nacisma atdzimšana, Rietrumukraina, Austrumukraina, kā arī Galapāgu arhipelāgs.
vienīgais kaut cik polītiskais jautājums uzpeldēja, kad angļu meiča man vaicāja, kā klājoties tam manam čomam, ko vazāja pa tiesām un cietumiem. es centos ātri saskaitīt, cik man tādu šobrīd ir, lai sniegtu viegli sarūgtinātu atbildi, bet tad man pieleca, ka viņa runā par Ansi.
– Ā, saku. – Tur viss štokos! nosēdēja no zvana līdz zvanam, nu jau būs 10arpus mēnešus uz brīvām pekām. Tikko redzēju internātos: viņš ir atradis kaut kādu superduper biōorgānisko sūkli (es gan teicu „mačalku”, lai gan acumirklī neatceros, ar ko sūklis angliski no mačalkas atšķirtos), ar kuru nomazgāt nost visu to aiztecējušo šļuru no savas ģīmetnes.
Ansis |
|