|
Mar. 22nd, 2019|05:10 pm |
viendien te visai līgani atnāk līgaviņa stiprā tādā vakarā, atklājusi pāris izstādes un sārtvīna dibenus.
– klau, tu ēdusi esi? jūs pusdienās aizgājāt?
– ne-a. (nožegojas) mums plāni nomainījās par 180 grādiem.
zinot, ka viņa trīszīmju skaitļus neatzīst principā, saausījos.
– mēs dzērām sārtvīnu un kurījām amnestiju, viņa turpināja, notriecot mani un pusotrlitrīgu pudeli ar zivju mērci uz laminētā eirōparketa.
– tu droši vien domā amnēziju? apvaicājos, cenšoties vēkšpēdus izskatīties nedaudz civils.
– bet tas tači viensi tas pats, ne?
– noejam lejā pie Hasana pēc kebaba? es būtu mierā ar falafelīti.
– fak, es tagad sapratu joku par amnēziju!
– mēs viņu sakrustosim ar white man's widow, un tad mums amnestija būs rokā.
sakrustojušies augšējām ekstremitātēm, pārvarējām gravitāciju un notēmējām uz izeju. |
|