| dzeltainās vestes, les vestes d'or |
Dec. 5th, 2018|09:42 am |
aizšaus te līdz tai lielrīgai – māsai Parīzei. švāģers jau zirgojas, ka pēc atgriešanās es noteikti nokļūšot Latvijas specdienestu maisos un datubāznēs kā neskaidras orientācijas revolucionāro kursu absolvents.
lieta tāda, ka māšele piekrita līdzdarboties piemājas pils lieluzvedumā, kas ataino dižcilšu, buržuju un apspiestā proleta sadzīvi 18./19. gs. mijā.
bez šuvējas pienākumiem māsai izkrita tas gods arī dramatiski izpildīties revolucionāru pulciņā, kas reizes sešas dienā (katras mini-izrādes grandfinālā) ar kaujas saucieniem uz koši krāsotām lūpām, kvēlām lāpām un mēslu dakšām ķepās šturmē Šampu pili, kurā savulaik dzīvojusi madāma de Pompi•dūra.
lūk, un režisōrs esot piekritis, ka es arī varot nākt plebsam palīgā. njā, viņš jau, nabags, ij nestādās savā cēlajā priekšā, cik tālu pomme d'ōrs var aizripot no māsas ābeles… cik tālu pretīgā virzienā statists var aizskriet pēc starta svilpes. lai gan, visticamāk, viņš paliks uz vietas ar bērza tāsi rokā. ļoti ceru, ka mani atbalstīs arī kāds no skatītājiem, ar ko kopā vienu uzrullēt un saukt pils virzienā: jūs tikai grāmatas nededziniet, hipsteri hrenovie!
J’aimerai être vivant et ne plus avoir peur |
|