| Nesadauzītais bundzinieks, persōna grāta |
Oct. 8th, 2018|09:42 pm |
|
No maniem mātes radiem interesantākais un krāsainākais bija viņas brālis Pēteris. Visā Rūjienas apkārtnē viņu pazina kā Pumpju Pēteri, jo blakus būvdarbiem viņš lika akās tajā laikā modē nākušos koka sūkņus. Viņš bija varena auguma, droši vien turpat septiņas pēdas garš, īsts spēka vīrs. Tuvredzības dēļ viņš valkāja acenes zelta ielogos. Ar savām zelta acenēm viņš visai lepojās. Būdams neaplēšams dzērājs, viņš reizēm nodzēra visu, kas tam piederēja, zābakus un bikšu pāri ieskaitot, bet nekad, pat lielāko „slāpju" mocīts, viņš krogū neieķīlāja savas acenes. Dzērumā viņš bija nokļuvis 1905. gada nemieru laikā pat revolucionāra godā. Un pie tam pašam neapzinoties. Revolucionāri Rūjienā rīkojuši mītiņu ar gājienu. Turienes ugunsdzēsējiem uzdots soļot gājiena priekšgalā. Bet orķestra svarīgākā persona, bundzinieks nav bijis atrodams. Pumpju Pēteris šajā dienā dzīrojis Cepļa krogū. Kādam radusies ideja uzaicināt viņu par bungu sitēju. Pēterim, protams, nebijis iebildumu, un ar kaklā pakārtām bungām viņš varen braši soļojis gājiena priekšgalā. Par šo pretvalstisko bungošanu ilgāku laiku viņu tvarstījusi cara žandarmērija, bet no tās nagiem viņš paspējis paglābties, uz kādu laiku aizbraucot būvdarbos uz Kursku, Krievijas iekšienē. |
|