|
Sep. 10th, 2018|02:02 am |
uzaicināja mani te beidzot uz lasīšanas svētkiem, iedeva svētos rakstus.
nu, tur sākumā Urzuliņa, viss štokos i ausij, i serdei, bet pie pirmajiem dijalōgiem aizpeldēju pats savējos un nokašāju otro pēdējēfu, vienas antropolōģes sarunu ar mūžību par … vot, te es pagaidām uzmanīšos. mani tracināja, ķircināja un vispusīgi uzbudināja vairums no viņas savērptajiem vārdu salikumiem. iegruzījos ne pa knapo, toties jau sacerēju runu, ar kuŗu startēt lasīšanas pievakarē. nu, vismaz pusi sacerēju, jo pusē iedomājos par Tomasu, arī vienu tādu rādiōklusumu nepazīstošu antropolōgu. Tomass ir kruts krabis, betr viņam ir krabis un laikam nu kniebj nekutinot:
https://www.uib.no/samfunnsutfordringer/119366/thomas-hylland-eriksen-boomtown
toties Tomass ir paguvis krabja ēnā vēl vienu gričiņu uzklabināt. njā, jauda pamatīga. zirg- un hillandspēkos mērāma.
ja viņš man atrakstītu – brauc, antopōštudent un kancermāsiņ manas pirmspēdējās dienas apstāvēt, es, visticamāk, pamestu visu.
rīt uzrakstīšu vēstuli. ja mēs uzvilkām manu pirmo kāsi, tad varam uzfigārīt viņa beidzamo. jo runā, ka, kaut arī kaitīgs, ārs†ē visu. |
|