|
Aug. 8th, 2018|08:29 am |
hrestomātijas piemin i vējdēļus, i mēteļus, i meiteņus…
liegā ōftōpikā, atminējos te stāstu par savu čangaļu dzediņu, kad šis vēl jauns puisis bijis.
jādzer kādai tur aizgājējai bēres, bet vietējais mācītājs pats nolicies slīpi ar briesmīgu karsoni. sūta Juri uz kaimiņu kongregāciju viņējo virsganu aizņemties. ziema barga, sniegs vai līdz kamiešiem. Jurka iejūdz zirgu un svilpodams laižas pārpadesmit verstu garajā ceļā. galā vēl bišku jāpagaida, kamēr garīdznieks sapucējas un savāc savas parafenālijas, bet drīz jau bērīt's abus raiti vizina atpakaļ bērup. tak atceļā sagadās misēklis jeb klizma. Juris vairākkārt ar priesteŗi lūko uztaustīt diskursa pavedienu, grib ar ciemiņu patērzēt i par laicīgo, i garlaicīgo. a šis sēž kā ķipis vezumā un nebilst ne pušplēsta vārda.
šāda nedzirdēta vīzdegunība iesveļ jau tā itin karstasinīgā Ōpja galvu ērcīgā reibonī, viņš, visticamāk, izdara pāris verbālus brīdinājuma šāvienus, bet, kad arī tie sastopas ar vienaldzīgu klusumu, priesteris tiek ar visām parpalām dinamiski izlidināts no pajūga kupenā. un vēl par pīzdu nosaukts, pārdon maj frenš.
vēlāk gan izrādās, ka ne dēļ arogances mācītājs nebija uzrunu atņēmis – katoļu priesteŗiem esot rituāli noliegts cik tur ilgi pirms bēŗu dievgalda sarunāties. nu, bettakš varēja ar zīmēm parādīt, ne? |
|