|
Feb. 26th, 2018|05:32 pm |
es šodien zemē ieliku pāris sēkliņas. ja piedzims meitiņa, nosaukšu par marta unci. [Marta ®Unce]
izgāšnedēļ viennakt eju uz rajōna bodi jebšu drīzāk apukaļ jau, pretī slāj divi paprāvi burlaki, tumšiem sejiem, nelāgiem visticamākāk nolūkiem, aļaskas štatu skafandros. jūsu padevīgs kalps nesteberēs tālabad pa velōceliņu – uzkušā katordznieka uzacis un, viegli izaicinoši svilpojot Luksemburgas dārzu piedziedājuma pirmās taktis, slāj tik ledlauziski pretī. un pēdas divpadsmit pirms kontrapukta viens no burlakiem nomet savu katordznieka skarbumu, uzsmaida un saka čau. es laikam sasveicinājos tik pēc metriem desmit. neatceros tagad, cik tās precīzi ir pēdas, bet pa tam temporālam lāgam jau biju izceļojies uz mācību gadu edak 84to, kad mācību gada sākumā skolas gaiteņos viendien visi sačukstās un acīm rāda uz jaunāko klašu puiškānu, kura mamma viņnakt… pārstājusi dzejot. bet puika tikām ir kļuvis par manu mīļāko mākslenieku, kas, mēdot likteni, iet naktī un tai saka čau.
tā, es pazaudēju drāti, iešu turpināt tīrīt ustabu. čā, bārbī! |
|