|
Apr. 19th, 2017|01:42 pm |
iedomājies, man bērnībā bija šitādas getras! un, zinot mammas saimnieciskumu, tās vēl šobaltdien noteikti ir kožu- un kodoldrošā vietā bēniņos.
māsa, iestājusies lietišķajos, man 79. gada ziemā no paškrāsotām dzijām uzadīja.
mani vēl toreiz murgos mēdza apciemot pirmsskolas vecuma zeķubikses, tālab pret šo tekstilizstrādājumu vērsos ar visneslēptākajām aizdomām, daudz neklausoties māšeles mārketingā par to, kā ārzemēs cilvēki tagad šitādās ejot uz sporta sacīkstēm, estrādes koncertiem un citiem kultūras sarīkojumiem. nē, nu, hokejistiem un futbōlistiem patiesi kaut kas līdzīgs uz kātiem bija novērojams, bet tur jau apakšā bija kāds praktisks pielietojums. mūsu lielākie elki NHLā turpināja spēlēt bez ķiverēm, bet, ka kāds, pilnīgi ignorējot risku analīzi, spēlētu bez kājsargiem vai jaunvārdā – getrām, tas gan nebija dzirdēts. uzmanīgi pastaigāju pa dzīvokli. paskats jau špocīgs, taču tiešu fizisku diskomfortu neizjutu. manas sievietes jautri smējās un uzmundrinoši sita plaukstas, bet vai tad tas kāds rādītājs. mana mazā sirsniņa izkusa tikai tad, kad no skapjaugšas noleca lemūrs Mikiņš, iemetās man ikros un kā dadzis turpināja getrā karāties, izrādot dažādas apmierinātības pazīmes. nu jau, dabiski, sirmā vecumā es saprotu, ka vecpuika, krāšņi strīpotās joslas ieraudzījis, ģēnu līmenī tika trigerēts stāties ar mani vēl tuvākos un produktīvākos sakaros nekā iepriekš, līdzīgi kā vēlāk visi tie piemīlīgie narkōsuņi uz robežām, bet todien es to uztvēru par debesu zīmi, ka būs jau labi.
aerōbie vingrinājumi
vispār jau nebija tā, ka bija labi vai tikai labi, vai vismaz uz labo pusi.
toties nu gan ir labi – man zvanīja no Direkcijas un paziņoja, ka dzīves loterijā esmu laimējis dārziņu ar numuru 99. |
|