|
Apr. 12th, 2017|05:52 pm |
Mamma bērnībā stāstīja, ka vispār jau tie ārzemju latvieši varot būt pamatīgi cūkas. Viscietākā illūstrācija šai darba hipotēzei bija ainiņa netālu no kīnōteātra Aina, kafejnīcas Luna iekšpagalmā, kur, nesot uz konteineru atliekas no Kijevas kotletēm un Bīfšteksiem tatāru gaumē, viņa uzdūrās padzīvojušai kundzei padomju darbaļaudīm un siltajai maija novakarei neraksturīgā kažokzvēru pusmētelī. Un vēl ar ārzemju fotōaparātu rokā, marki Ņikon. tāds tikai Mežavilkam bija, un vēl tam otrajam, bet tas jau sen nomira, lai viņam tiri piri, bet atgriezīsimies pie aizdomīgās svešzemnieces. Tā vietā, lai veiktu momentuzņēmumus ar ginkō bilobu pie Pētera Stučkas universitātes… nu, nē taču, neko tādu mamma neteica. Kādi stukači, kāds vispār biloba?!
K'roč, kā teciņiem vien noskaidrojās, āmerikas latviete bija iebāzusi savu ziņkārīgo un pretpadomju propagandas pilno degunu (nemaz nerunājot par jau minēto subjektīvo objektīvu) tieši tai konterinerā, kur mammai bija paredzēts izgāzt samazgas.
Vārdsakot, atrāvās viešņa pēc pārpildītas programmas. Aizgāja drošvien zem bilobas vai uz zem ozola.
Es mammai tagad saku: a ja nu viņa bija kāda slavena kontemperī ārtiste? vajadzēja autogrāfu paņemt!
KO man viņai vaidzēja? mamma sarūgtināta pieklusināti ieaurojas un skuķiski novēršas, apspiežot vēlmi pavaicāt, kas ir temperī ārste. spītīga. visa manī. |
|