|
Mar. 28th, 2017|02:51 pm |
ā, vo, jā – aizmirsu tak pagalam par to Venēciju.
veica tās analīzes, palidinājās, pafantazējās… te dzirdu – neganta vaukšķēšana nāk kaukur tā no pulkstens trijiem. skatos: oppā, mani jaunie draugi, kas tūliņ izrādīsies samērā veci, un pavadošais tantuks, Rokfellera gados, tikai vēl salīkušāks (tantuks ir vīriešu dzimtē?) viņa, savukārt, izrādījās daudz jaunāka, kurā sakarā satiksmē ar viņu izlietāju vārdu mātuška, nevis bābuška. piemēram:
– sabirajusj tut vot učastoček fzjaķ.
– ģļa šašličkā?
– da vroģi, matuška, želaju čo-ņuķ vīrasķiķ. no i ot šašlička, da iščo i spatraškami, ņiprimerimo ņeotkažusj.
kamēr ritinājām savu, topošo kaimiņu, dialōgu, arī suņi bija pievilkušies.
Bāskervils izrādījās pusakls, 3/4-klibs pensionārs, bet druknā kuce… nē, nu labi, meitenēm gadus neskaita, un blusas arī. ja var, izķer. pa vienai. bet labāk tomēr pašam uz sevi to dr. Lektera fōkusu vērst. pievērst uzmanību baiļu pilljām acīm, kuras pašas sevi nekad pa īstam nav redzējušas.
tāpēc tas humānis ņemot un dzerot. etanōls paralēlajā slalōmā noņem bailes. (kamēr gānītis – skumjas; es šito vienā samizdata brošūrā izlasīju)
labi. iešu pēc pūpoliem, iekams etanōla tvaiki manā aurā pārsit franču parfīmu. |
|