| mazās Venēcijas biannāle |
Mar. 28th, 2017|02:42 pm |
nu ta' novēlait man ne asakas, lidojumam nelabvēlīgu laiku, salauzt kāju vai kādu citu lunkanu locekli – dodos licenzēti īrēt savus jaunos urbānos valdījumus.
vakar Ziemeles rajōna ispalkomā (viņiem blakus ir arī zagss un trōpiska siltummāja, kur vēl nāksies iebāzt degunu) mani pieņēma un uzklausīja (kaut arī par dārziņiem pēc saraksta varot runāt tikai II & IV-dienās), taču līgt nesalīgām. tomēr šķīrāmies kā draugi. gāja apmēram tā:
– šie te 3 dārziņi ir brīvi.
– burvīgi, es tad ņemtu visus trīs.
– nē, es te jums tā uzreiz neko i' nedošu!
– visus trīs nevar? a divus?
– jums pa priekšu jāiet un zemes gabaliņi dabā jāapskata. šie te divi, piemēram, ir ārkārtīgi slapji.
– burvīgi. ziniet, es tur tai dabā esmu piedzimis un daļēji uzaudzis. šorīt, lai, tur iegriezos.
– aizejiet vēlreiz, apskatiet, pieņemiet lēmumu un tad nāciet vēlreiz.
– burvīgi. baidos, ka nākšu jau rīt šonedēļ.
pievakarē aizšļūcu vēlreiz līdz dārziņiem. jau 13tajā metrā man, draudīgi vai draudzīgi gārgdams, ceļu aizšķērsoja pusaugu Bāskervilu suns, kuram tūdaļ no grāvmales piebiedrojās nešpetna kuce, kura audiōvizuāli neslēpa, ka visi draudzīgie nolūki viņiem šodien jau izsmelti, kamēr es pukojos, ka neesmu paķēris līdzi kādu buļōna kaulu – vienīgie, ar ko teorētiski varēju dalīties, vēl pašam kādu brīdi vajadzīgi. Bāskervils uzbruka pirmais, no labās, bet darīja to tādā kā palēninātā, izstieptā kadrā, gandrīz vai slinki, negribīgi. tieši tajā metrā es fiksīti minu ar kreiso kāju un labo, ieliektu ceļgala atsperē, turēju arkā, mēģinot izskaitļot elektrōnu mākoņa koordināti, kurā raķete servējot saskarsies ar bumbiņu. mākoņa vietā ieraudzīju veca, gurda suņa acis. ar nepārtrauktā pulsa signālu nominu vēl padsmit metrus un pametu skatu atpakaļ. zemes ceļš bija tukšs kā izslaucīts. tālumā skanēja Rīga, Skanste. bet citādi varēju dzirdēt tikai savas asinis un vēl neizplaukušās lapiņas pievakares rietenī. ar suņiem es vēl satikos, tā ka tā nebija fantasmadōrija. druscīt tikai.
gabaliņš ar nummuru 114 patiešām ir riktīga slīkšņa. bet tas otrais, kas blakus pa diagonāli, turklāt numerolōģiski vēl veiksmīgāks, ir bladī izcils. turklāt tur pat kaut kāda būdiņa uz vistas kājiņas vēl ieslīpi stāv. par trešo strēķīti es droši vien vēl atsevišķi raportēšu.
ātri veicis ģeōtermiskās un ezōģeotērās analīzes, vēlreiz pieņēmu to pašu lēmumu, ko dažas stundas iepriekš ācien. & ļgod. birokrātes klātbūtnē. tā, es vēl tagad žigli uz dārrziņiem sagriezt minētajai ierēdnei kārkļu zaŗu bunti no licenzes apgabala 126.
ja man būs trīs meitiņas-peciņas, katra tiks pie veselas karaļvalsts, nevis štrunta trešdaļas vai pusītes. |
|