|
Mar. 9th, 2017|08:08 am |
pirms pāris nedēļām zvanīja mazais, nepilnus 2 m garais brālītis no Šveices. teica, ka es esot viņam stāstījis par kādiem tur čomiem, kas izīrējot dzīvokli vai istabu īstermiņā. sasprindzināju smadzenes, bet nekas neuzpeldēja. apsolījos apvaicāties. piesēdu, lai aptaujātos komūnā jajautā, un nekavējoties saņēmu ar bomi pa pauri – a huliō iglesiass tu pats viņu pie sevis nepaņem?
ziniet, ko viņš man pateicībā ciemkukulī atveda? Gleznu. Provansas ainavu. sava patēva otas glezn'n'greznotu. esmu žokļatkārtā šokā. vienvārdsakot, ja man kāddien būs branga kolekcija, es zināšu, cikos tas viss sākās.
Žanluiju man vaigā neizdevās satikt, toties esmu dzirdējis viņu augšstāvā sirsnīgi krācam. pa dienu viņš gulēja. dzīvoja/gleznoja tikai naktī.
 |
|