|
Feb. 5th, 2017|05:42 am |
|
stāvēju viss tāds salīdzinoši mierīgs, praktiski vēl pret ledusskapi nebalstoties, pedantiski pilinādams kapteini morganu sarunasbiedru špicglāzēs, kad man pienāca klāt burvīga laikabiedrene no mazākajām klasītēm un ziņoja tā: man tev tagad jāatdara par pagājušo, un uzlūdza uz deju. jēzīt, nekas tāds nebija noticis, kopš deja vü tika izgudrots. zini, viņa saka, mēs klasē domājām, ka tu esi Ļeņina radinieks. te es ne ta iekāsējos, ne ta kādu vistaskaulu atriju, bet nu basa atslēgā, protams. palūdzu izskaidrot mitolōģijas etimolōģiju. nu kā, viņa saka – Ļeņins labi mācījās, un tu labi mācījies. un lielajās skolas ballēs tu mani bieži lūdzi dejot. – klau, a kā bija toreiz ar mani dejot? – šito man klasesbiedrenes ar' mūžīgi nākamā rītā vaicāja… nu kā, normāli bija, un tad tu dejas vidū prasi… gribi, es tev kaut ko parādīšu? un aizved līdz aktu zāles logam un parādi man Polārzvaigzni. |
|