| iānvāŗa īdas |
Jan. 15th, 2017|12:42 pm |
agrāk biju klaida latvietis, tagad izklaida.
dzimpārā krusttēvs arī uzzvanīja, viens no manām pusgadsimta bākām, papa jaunākais bračka. ilgi un sirsnīgi norunājām. viņš man iemācīja pirmo spridzekli taisīt un vispār neļāva kļūt par pilnīgu memmīti senča mūžīgajā prombūtnē. novadpētnieciski stāstīja, ka nu jau Vecmīlgrāvī garlacīgi, bet tak nesen vēl pēc katras balles situšies līdz pēdīgam kritušam ar no blakus sētām dekonstruētiem mietiem. izteiciens ”a tiem bomiem pa tiem pauriem” manī jau ir izšķīdis šūņu līmenī. 91ā gada rudenī, jau kā zemessardzes onkulītim, viņam gadījās būt klāt sanāksmē, kur steigā tika iecerēta un sacerēta biedra Uļjānova aka Leniņa pieminekļa demontāža, turklāt pēc neobjektīvas senioritātes kā pašam jaunākajam. noklausījies to urrāPRpatriōtu plančiku, krusttēvs uzvaicājis: a jūs, džeki, savā dzīvē vispār esat kaut ko nopietnu lauzuši? jūs zināt, kāda tur pipele ir iekšā? (citstarp, šī paša iemesla dēļ vēl stāv Preses nama editoriālais tornis, kamēr treju 9/11 torņu klupiens turpina būt slīdena tēma) tādējādi onka novērsa situatīvo bedri, kurā iekrīt daudzu krāsu revolūciju jaunizceptie propagančiki, nenovērtējot putnubiedēkļa masta pamatīgumu. partizāniski žāvēja burvīgas vistiņas, ko ļaudis vēl šobaltvakardien ar sajūsmu atceras, un no darba brīvajā laikā turpināja kauties ar bandītiem, līdz vienu dienu, vēl pat nebija 90to vidus, kad visādas sīkākas mafijiņas un normālas jau eirōrīgģipša mafijas bija tiktāl saaugušas ar oficiālo politvidi, ka viņš to spēli un dalībniekus pasūtīja nā, pārcēlās uz ostas pilsētu, kurā nepiedzimst vējš, un 10+ gadus nobrauca par kapteini uz zvejas kuģa. pēdējais piliens vannā, šķiet, bija viens kreiss kravas kuģis ar neskaitāmās krāsās zaigojošu metālu, ko viņi ostā bija arestējuši. uz ko visnotaļ drīz pienāca telefaking ūberfakss no Gudmeņpapa, ka kravu jālaiž laimē diet. viņš reāli ar dzīves viļņiem spēlē aikidō. uz tiešu konfrontāciju sen vairs neprien, izmeklē lauciņu, kurā interesanti būt, radīt un vadīt. būt kapteinim, kaut arī beigās vienam. pag, kāpēc vienam? viņam ir 100 vistas, hektāriem ogu-krūmu-un-kokulāju, un sasodītais krustdēls, kurš taču varētu šogad saņemties un aizlaist ciemos. viņš man toreiz, kad biju uz brīdi nejauši ieklīdis vectēvijā, līdz ar 100 latiem atdāvināja arī to savu ZS ordeni. - Varbūt tev kādreiz noder, Jaņķel, viņš noteica un būtībā atlika veselu frekvenci malā, nevis līdz kapa malai turpināja par un pa to malties. 100 lati toreiz Norvēģijā bija mēneša īre 12 kvadrātu kojās, kā arī 1,33 puslitri alus krogā jebvai circa 5 aliņi pakistāņu bodē (per capita, per diem, mēneša griezumā). vienvārdsakot, tai krastā tas nebija nekas īpašs, ko apspriest pie vakariņu galda, bet dievdotajā tēvzemītē par šo papīra strēmelīti viens otrs pastalnieks bija gatavs dancot līdz pulsam nepārtrauktam. par kāpostu viņš paskaidroja, ka tā esot dāvana. un pasmaidīja – kad viņš būšot vecs, varbūt man sanākšot atdāvināt atpakaļ. nav jābūt ar sevišķu iztēli apveltītam, lai izrēķinātu, kāda būtu viņa atbilde, ja tagad, viņa 70tajā cirkulī ap sauli, es ciemkukulī aizvestu 140 jaunrubļus, ar vai bez pročiem. – tu mani, krustdēl, par resnu gribi nosaukt?
izklausās, ka jau sen piemirsies, ko gribējās pateikt vai vārdā nosaukt. tas piķis, lai arī nebūtisks iepret Statoil naftas atraiknēm, toreiz mani pasargāja no iegrimšanas pilnīgā pizdohenšvarcā, un, lai arī diezgan zibenīgi nokurināts, iedeva beidzamo atelpu, pirms atradu darbu slimnīcā un izlīdu no ekseļa sārtā šariāta. tikmēr zemessardzes medaljōns ar pastāstiem, mītiem un cerībām mani kā amulets ir pavadījis visu šo laiku. vairākās jurisdikcijās kā uniptiha tipa kolāžas daļa, piesprausta pie oktōbrēnu vimpeļa ar neizbēgamās bērnības krūšu štempeli, jau pieminētā biedra Vladiļjiča iespējamās bērnības ģīmetni zelta griezuma centrā. dažus pasaules iedzīvotājus tas ir sajūsminājis, citus sarūgtinājis. dieviņšsimt gadījumos no deviņdesmit atstājis vienaldzīgus. nesen es atdalīju 90to gadu krāsainā metāla amuletu no perestroikas laika dzeltensarkanā tekstilizstrādājuma. konstruktīva dekonstrukcija nekad nav par vēlu, līdzīgi kā novēloti sveicieni cibiņai redīss :) priekā, eof |
|