|
Dec. 3rd, 2016|10:38 am |
un tad, turpinot sēriju, cik tālu ābols aizripo no ābeļa, ne bez lepnuma pastāstīju Tētim, kā es pirmajā armijas naktī Tallinā, nekavējoties atradu caurumu žogā un dezertēju uz Mākslas institūta kojām, kur kā bēglis līksmoju ar foršām meičām, tad klenderējām pa ielām līdz rītausmai. vissarežģītākais bija ielavīties atpakaļ kazarmās. labi, ka man bija tas Tērbatas kopmītņu rūdījums. toties „mans” vilciens uz Kazahiju jau bija aizgājis… tur bija tāds foršs leitnants ar ūsām, es viņam iepatikos. tobiš tas, kā es situ ritmu, morzīti. es būtu kļuvis par radistu. esot mani ilgi naktī saukuši, meklējuši… bet nu, zinkā, tur bardaks, desmitiem tādu dzīvē jau vīlušos leitnantu un kapteiņu izmeklē sev gladiātōrus.
– vovo, Ōpi jau arī pēc tam tas bardaks izglāba. ej tur ko saproti. uztaisi mierīgu un mērķtiecīgu seju un ej savās gaitās. ja arī mērķa nav, iztaisies it kā būtu. |
|