| ripo ratiņš, RIPo Sīks |
Nov. 27th, 2016|10:10 am |
naktī uz Deviņviempadsnet norisinājās divi ievērības cienīgi notikumi. Siguldas pagastā, vecāku šķūnītī no kaimiņiem pārbēgušajai kaķenītei Mīcei atskrēja meitiņa. gan jau ka ne viena vien, bet pārējos kaimiņi jau bija aizsūtījuši uz jūras skolu. šis kaķēns bij survaivōrs. tā vecāki tika pie diviem kaķiem uzreiz. juniōri nosauca par Minku, bet man viņa bija Sīks. jā, ar nepareizo galotni. tikpat nepareizi kā Elza Līks.
otrais notikums bija tāds, kurā negribētos iedziļināties. konfrontēts ar situāciju, kad notiek neiespējamais, sabruku kā kāšu namiņš, padirsu i Veru, i Naģu, i Ļubu (Buildings 1, 2 and Seven Eleven), tā ka uz visu to nākamās dienas tēvē šovu ar dūmiem, spoguļiem un putekļiem noraudzījos, ne reizes pat pussēdus nepieslējies. tā es laikam nogulēju kādu nedēļu, varbūt mazāk, varbūt divas. tāpat neko nejutu. hibernēju vai otomnēju, suns viņu zin.
uz mēneša beigām saņēmos aizlaist uz Siguldu. bet tur jau ar negāja labāk. esot stundām ilgi gulējis upurpōzā ar sīko Sīku pie krūts. vispār es esmu suņu cilvēks. pret kaķiem man kopš bērnības bij bijis respekts par neatkarību, bet citādi nekādas dziļākas intereses. lūk, un Sīks ir iemesls, kālab es vairs nekad īpaši nesmejos par globālo kačīšārprātu. kačīts ir lieliskas zāles pret vientulību. – redzi, man arī vienam ir labi, viņš saka. un vienā brīdī konspirādōriski samiedz acis: bet tā jau ir tikai spēle. ja es patiešām būtu viens, es nomirtu.
šoruden Sīks nomira. Paps paraka zem ceriņa, uzlika virsū tuvējā laukā atrastu prāvu oli ar flowmāstera uzrakstu rokrakstā, kuru iemācījos viltot vēl pamatskolā, un nu vecākiem vairs kačīšu nav. vakar, rokoties pa bilžu archīviem, uzraku šo. jāizdrukā un jāuzdāvina vecīšiem.
 |
|