| met pāri |
Nov. 25th, 2016|09:09 am |
zvanu vakar Fāčam, saku – es te biju pie vienas foršas raganiņas, padakterējām sev galvas un citus apcirkšņus, parunājām tā atklātāk par dzīvi. Tu man piedod, nostučīju, kā tu man dibenu nozilināji sarkanu, kad es Aigaram no kalna mājas pirmajā klasē ar pusķieģeli pauri pārsitu. vienvārdsakot, paldies tev par to. un vispār man nav itin nekā tev pārmetama.
(klusums)
– Jančuk, zini – man jau tāpat sanāca. kad īsi pirms kara dzīvojām Bolderājā, Kapteiņu ielā, tur ar' viens krupis aiz sētas dzīvoja, uz ko man bija zobs. viendien paņēmu tādu kārtīgu akmeni un pārsviedu to pāri sētai, a sēta ta' divmetrīga. un šim tieši pa kokō, iedomājies? nu, Ōpis mani arī noslānīja līdz asinīm, bet pēc tam es dzirdēju, kā viņi ar kaimiņu virtuvē brīnās un spriež, kā viens 6gadīgs knēvelis vispār spēj tādu smagumu līdz sētaugšai uzmest.
– Ābols tātad pārāk tālu no tās ābeles nekrīt, ne?
te, protams, bija īstais brīdis pateikt, ka es viņu neprātīgi mīlu, bet zinkā ar tiem džekiem – atkal izlīdzējos ar kaut kādu pastūlbu eifēmismu. nākamreiz, varbūt. |
|