|
Nov. 13th, 2016|12:12 pm |
Like a bird
On a double helix
I'm a cat-dog
Canis Felix
nedēļas sākumā draiskojoties, maķenīt pārstāvējos caurvējā un aizvakar pamodos galīgi slimiņš.
aizvakar tā draza pārcēlās dzīrot uz vienu kroņotu dzerokli, kam sekoja īsta jēriņu nakts.
no rīta zvana Mamma un par kaut ko jautri čalo. vienā brīdī es tomēr atzīstos, ka knapi saprotu viņas teikto, ka vienīgais ko tagad mazliet labāk saprotu – cik grūti ir viņai navigēt pa šo straumi biežajās sāpju lēkmēs. tad pamodinu Miju un, viegli aurojot, lūdzu viņu aizstaigāt līdz aptiekai pēc pēņkilleriem. tālāk viss prozaiski, pēc drapēm un buljōna sāpes aizlaižas, es aizmiegu un vēlāk pavadu slimnieka vārda cienīgu atpūtas pievakari.
pašā vakarā atkal zvana Mamma, bažīgi vaicā, kā jūtos, un ar to pašu elpas vilcienu turpina – jē, cik jauki, ka viss labi, ka viņa to jau no mana čau sadzirdējusi, un burzguļo tik tālāk kā līksms strautiņš. es aizveru acis (nē, man parasti acīm ciet nekas nerādās, tikai izliecas) un itin skaidri redzu, kā no viņas apvāršņa uz mani nāk tāda vilnīšu ņirboņa un no manis uz viņu tāda pati. zin, kā tādi rādiōviļņi, tikai organiski, imperfekti. un vidū tie satiekas, samijas, savijas un izveido garumgaru gaismas pielietu telpisku dubultspirāli. double helix. kā grāmatās to dns zīmē. tikai šī nav statiska, viņa met kūleņus kā zaķēni pēc pirtiņas vai jānītis pēc spirtiņa, un tālab man rādās priecīga esam. lai gan, vai tad spirāle var būt priecīga, vaicāsiet. lūk, es arī par to padomāju. vēl es nodomāju, cik savādi, ka manī nav nekādu emōciju, izņemot visaptverošu wow, bet šis wow ir no citas šlakas, tāds bez asinsspiediena palēcieniem un pietupieniem. rāms tāds kā harē harē. un tad bildītes sāka mainīties. platekrāna scēnas no Dzīves, dažādos zūmos un visādos šķēlumos. bet tas nebija kā kīnō, kas ir radīts, lai tu līdzpārdzīvotu. man nekļuva riebīgi, redzot riebīgas ainas. es neeksaltējos iepret Dailei. atgādināšu, ka vakar gandrīz netiku lietojis neko aizliegtu. bet šis vilka uz Ultimāto Sēni, gočpendel.
oppā… tiklīdz noformulēju salīdzinājumu, piepēži atcerējos, ka krietnu stundu pirms minētās telefōnsarunas ar Radītāju man sanāca mazs fušieris. izdzēris vēl vienu kausu vēršastes buljōna, sakārojos pēc kā salda. atskrūvēju burku ar Mammas brūkleņu zapti, kuru pāris nedēļas biju licis mierā, un uz krietnu brīdi iegāju Vinnīpūkā. laizot pēdējo karotīti, uz burkas malām pamanu tādu kā pūciņu. gļuks, mierīgi nodomāju, pēc kam nekavējoties nodomāju daudz nemierīgāk – fāk, pelējums! bet pelējums tas nevar būt, jo pelējumu es saožu pa versti aizsietām acīm. aplūkoju rūpīgāk visu to štelli. ir. tikai kaut kāds i Savādāks, i Citādāks. labi, ka es to burku neizmazgāju. pa(r)audzēšu ka šito sēni. Latvijas nokija varbūt nesanāks, bet jauna šitakē gan varbūt.
nu, paskat. vispār jau es par citu ko gribēju. bet sanāca kā neparasti.
draugs pirms pāris dienām atsūtīja saiti. tikko nolūrēju. varu rekomendēt.
(čoms arī ēpastā bija lakōnisks: Approved by me.)
Stroke of Genius |
|