|
Nov. 2nd, 2016|06:57 pm |
ar visnevaldītāko prieku!
vakar aizelsies iebrāzos Alberta pīpēs pēc tabakas izstrādājumiem, stipri ap kases slēgšanas laiku. Romāns Alberta dēls Justs (novadnieks, starp citu, arī lepns Vecmīļgrāvja puika), par mani vien izjusti nosmējās: mums taču vēl hoķis šovakar! un pārlaida roku pāri pagrabiņa dibengalam, kur pie galdiņa jau omulīgi sildījās nevis upravdoms, bet trīs sobut... sotrubočņiki.
kaukā tai brīdī mani pārņēma tik zimpatiska empātija, ka tā vietā, lai novaikstītos par to un to, un to arī, es pacēlu roku če guerilliskā sveicienā un nobrēcos: ripu, ripu!
ar pamatu vai bešā, uzskatu, ka esmu līdzdarbojies uzvaras kaldināšanā, līdzīgi kā bērnībā, kad, sažņaudzis kreiso īkšķīti, pie sevis purpināju Ōmes dotos šurumburumvārdus, lai Balderis vēlreiz iemet un Hatuļevu beidzot nenoraida. Austris noteikti darīja to pašu, aizlūdzot par Abalmāsovu :)
vienvārdsakot, dzīve bija vēl vairāk izdevusies, kad Tu sabiedriskā kārtā pildīji ne tikai kultorga, bet arī fizkultorga pienākumus. davaj, es piepalīdzēšu, ņemšu līdzi Jamaikas karogu.
mec vakar atsūtīja dažas zenītiskas bildītes no Amsterdamas. skat, te viena, kur labvēlīgā rakursā mana nāss ir samērojama ar blakussēdētāja azimutrādi. rīdi.
 |
|