| Mé(s) Tissages |
Sep. 16th, 2016|10:42 am |
šovakar Bretaņā: Lehōnas abatijas mūku refektōrijā māšuks atklās savu apjomīgāko izstādi kopš Melngalvju nama 2004ajā.
pilsētiņas mērija šais telpās iepriekš māksleniekus iekšā nebija laidusi, un nu jau kāds vietējais birokrāts sākot satraukties, vai tik nebūs blasfēmija un kāpēc izstādes plakāts tik liels nodrukāts, vienā izmērā ar novada vēsturiskā mantojuma dienām, uz kurām šai nedēļas nogalē gaidot vairākus tūkstošus kultūras un vēstures izslāpušo.
vārdsakot, esmu nenormāli lepns un priecīx, lai gan kapitālistisku iemēslu dēļ šodien ierasties nevaru. viņa piedos, viņa vienmēr piedod.
bet viņa arī sados pa mizu, kad vajadzēs. zinot manu svilstīgo raksturu, viņa mēdz savus vārdiskos žagarus uzsākt ar ”es zinu, tev nepatiks…”, kam seko iepriekš rūpīgi izausts teksts. viņa laikam ir vienīgā, kuras novērojumus un spriedumus es ņemu par pilnīgi pilnu. jo tas avotiņš, kā Rū saka, ir kristālklārs. man bērnībā otrais lielākais pārsteigums pēc vilšanās par to, ka Latvīņamērika nav pilna ar latviešiem, bija atskārsme, ka visiem nav tik foršu māsu vai brāļu kā man.
māšuks auž jau gandrīz 40 gadus. igauņōme bij braša rokdarbniece, mūžīgi starp džokerpartijām ar ōpi un mazbērniem kaut ko izšuva vai tamborēja. bet papa krustmātei mājā bija stelles. un, kamēr es rakājos pa Austrastantes Zeltābeļu grāmatu skapjiem, māsa blakus istabā mācījās saprast, kā matērija tekstuāli turas kopā (textus latīniski ir audums).
un tā vienmēr: es rakājos pa ēnām, kamēr viņa cieši turas pie gaismas. viņa ir ticīga, starp citu. nevienam ar to neuzbāžas, ikdienas argumentācijā neiekļauj. lai gan pa metafōrai gadās gan. ja man 80tajos iešana uz baznīcu pārreiz gadā vai gājiens uz garīgo semināru pohainā rītā pēc videnes izlaiduma bija galvenokārt vingrinājumi puiciskā dumpīgumā pret zistēmu, tad māsai tas atnāca vēlāk, jau mākslas akadēmijā, toties tāpat kā aušana – pa īstam un uz mūžu.
tā ka lai nu viņai pie tiem mūkiem vislabākā uzņemšana. pelnīta ir, vēl vairāk kā Pelnrušķītei |
|