|
Aug. 7th, 2016|10:53 am |
hehe, te varētu būt trīs atbildes – īsā, īstā un vidēji absurdā :)
man jāuzpasējas, ka atkal nepiesolu stāstu un tad izdzēšos.
vispār jau es mildiņai augstāk šo to ieskicēju. vasarā pēc dienesta satikos Rīgā ar norvēģu studentiem, gāju uz viņu rīkotajiem valodas kursiem, ar dažiem dikti sadraudzējos. kad viens vēlā rudenī mani uzaicināja ciemos, dikti smējos. man vēl aizvien likās, ka vienīgās ārzemes, uz kurām dzīves laikā tikšu, varētu būt Polija vai Bulgārija un arī tad tikai kā, teiksim, sporta ārsts, kas bija disciplīna, ko biju uzsācis študēt. janvārī tomēr saņēmu ārzemju pasi un vīzu uz 2 nedēļām. bet paliku uz 9 gadiem. un galu galā atgriezos tikai Vonnegūtiskas sagadīšanās pēc.
par ko aizvien dikti priecājos, starp citu. |
|