| balsis, valodas un meles |
Jun. 14th, 2016|04:42 am |
Vasarā pēc 3. vai 4. klases Kronvalda kortos es pirmo reizi dabūju padauzīt bumbiņu uz īsta laukuma. Kopš rudens teniss man bija saistījies vien ar tumšiem vakariem, slapjdraņķi, braucieniem divos proletpārbāztos trolejbusos ellē kuradi rattā uz Mežciema skolas sporta zāli un pārāk lēni progresējošiem panākumiem noturēt savā kuslajā rociņā to stīgoto pagali plusmīnus pareizā leņķī. Tas bija vēl nogurdinošāk par iepriekšējo teikumu, taču ārsts mammai šo disciplīnu bija ieteicis cerībā, ka tā varētu spēcināt manas astmas noplicinātās plaušas.
Pret pavasari roka tiešām bija pieņēmusies spēkā, un vairākas vecāka gadagājuma tantes (30+), iepazīstoties ar mani, jau bija sevi stādījušas priekšā kā Au (nekādas saistības ar cien. cib.)
Plaušas gan vēl aizvien bija panīkas, un balstiņa vāra un nedroši čiepstoša. Par to tad arī stāsts. Nu, ka mūsu balsis ir ne tikai kaut kas reizi četros gados izmetams urnā, bet arī sasodīti jaudīgs instruments.
Viendien pēc rīta treniņa visi notinās dzert sīrupūdeni no ielas automātiem par trim kapeikām vai rīt saldējumus Vēsma par astoņām, bet es izlēmu palikt tukšajos kortos un padauzīt sienu, lai pieslīpētu sitienus no gaisa. Abus divus vai visus trīs, pulka vairāk jau man vēl nesanāca. Vienatnē, kad neviens nelūr un neirgojas, reizēm sanāca i visi septiņi. Te piepēži atveras vārtiņi, un laukumos iesoļo divi sprauni vecāka gadagājuma švīti, no kuriem vienā es nekavējoties atpazīstu aktieri Tālivaldi Āboliņu (vai Āboltiņu; man tāpat nekad nepieleca, kāpēc viņš nav Singajevskis), kuru nesen biju redzējis Jaunatnes teātra „Rōzā zilonī” vai tamlīdzīgi. Tāds romantisks, sirsnīgs onkolis. Tikai šodienas tveicē gan no viņa staro savāds valdonīgums.
– Puik! viņš man uzsauc balsī, kas necieš iebildumus. – Beidz tur māžoties un nāc labāk mums patiesā spēli!
Es jau ar sēžas nervu sajūtu, ka nebūs labi. Ka nesanāk kā toreiz, kad bendandnieka vecumā pirmoreiz biju iemaldījies piemājas gastronōmā, kur viena dūšīga ķōķa man tai otrajā valodā apvaicājās, maļčik, marožnija hočiš? Kad saprotoši pamāju ar galvu, viņa man izsniedza to brūno, uz kociņa, ekskimōsu! Es nesu dārgo dāvanu cauri visam veikalam, sažņaugtu abās dūrītēs un izstieptu sev tālu priekšā, lai pats varētu papriecāties un citus iepriecināt. Daudzi arī uķipuķi smaidīja kā maija saulītes, arī vēl dūšīgākā tante, kas sēdēja kastē, sašaurinājumā pirms izejas, vismaz līdz brīdim, kad cēlā transā aizslāju viņai garām. Kastiere mani pie durvīm nogrāba aiz blondajām sprogām (jā, es tāpat kā Elviss esmu dzimis blonds), gārdza kaut ko par ģeņgām un miļīciju un bez vilcināšanās nacionalizēja viegli pilošo saldējumu. Divus gadus vēlāk es sākšu iet skolā, Ōme ar Ōpi man 1. septembrī uzdāvinās nevis kvadriciklu kā mūsdienās, bet romānu Nezinītis uz Mēness, un es vēl ilgi brīnīšos, kurš tam Nosovam ir atstāstījis manu pazemojošo atgadījumu, bet atgriezīsimies pie Āboliņa.
– Patiesā, pats patiesā, – es pie sevis purpināju un mēģināju atcerēties to konfuzējošo skaitīšanas sistēmu, kuru tikai pirms pāris nedēļām biju iemācījies. Cik tad mums īsti pašiem dod vaļu ko iemācīties, pārsvarā jau atrodas kāds mācītājs, un tu bieži tikai krietni vēlāk attopi, ka tev iemācīta pilnīga huiņa. Man skaitīt punktus mācīja draugs Kaspars, kurš man bija autoritāte, jo gāja angļu skolā un zināja stāstīt, ka nulle ārzemju valodā ir lāv, tāpat kā mīlestība. Pēc nulles nākot uzreiz 15, tad 30, bet, tiklīdz kāds no spēlētājiem sasniedz 40, tā iestājās dīvains stāvoklis, ko pa angliskam dēvējot par „džūzs”. Latviski – vienādi.
– Kaspar, bet kā tas var būt – es vinnēju trīs bumbas pēc kārtas, tev ir pilnīgs lāv, un pēkšņi mums abiem ir džūzs?! Es tad vispār neķeršu tavas pirmās trīs serves, baigi vajag. Kāpēc mēs uzreiz nevaram ar džūzu sākt?
Bet vaita viņš manī klausījās? Autoritāte, vox fucking foreign populi.
Ar šādu profesionāli tehnisko sagatavotību, narzāna izvārdzinātām plaušām un nelāgām priekšnojautām kāpju tiesneša krēslā un sēžu svarīgu ģīmi, kamēr censoņi iesildās.
Nelaime, kā saka, nenāca brēkdama. Neganti nāca aurodama.
– Piecpac nulle, es uzsvērti garlaikoti paziņoju savam degunam, kad aktieris pirmo bumbu izsita apstādījumos.
– Ēēēēēo! viņš taurēja manā vispārējā virzienā. – Tev jāsaka „auts” vai vismaz „ārā”! Un rezultāts jāpaziņo!!
– Sjau paziņoj, es izbīlī nočūkstēju, valdot aizvainojuma elsas. Vēl neviens tā uz mani nebija kliedzis, pat fāča ne, kad iepriekšvasar Aigaram no astotās ar akmeni pārsitu galvu. Nav ko iet pie manas Ilzītes uz sesto paģjezdu. Fāteris runāja nosvērti, toties mizoja gan pamatīgi: ar ādas siksnu pa ādas dibenu, līdz asintiņām. Kas ir tikai godīgi, jo Aigaru ātrie aizveda uz darbnīcu sašūt, bet mūs atkal gaida Āboltiņš. Sportiskā niknumā, galvenokārt pret mani, viņš vinnē nākamās trīs serves, un es kā Poncijs, sviedriem appilāts, esmu spiests paziņot: Džūz!
Guna Kalniņa, piemēram, uzskata, ka latviski varot izteikt jebkuru domu, aprakstīt ikkatru mīļu situāciju. Vot, i beg to differ, vismaz šai gadījumā.
Izskatās, ka arī skatuves mākslinieks te pieslietos manam viedoklim, jo uz brīdi ir pārstājis brēkt un lēniem, draudīgiem soļiem slīd uz tiesneša krēsla pusi.
– Džūz, es preventīvi noskremšķinos. – Latviski tas ir vienādi.
— Kāds ibiōmāķ viāāānāāādīīī >!>!> viņš šūpo manu ne pārāk rōzā ziloņkaula torni, zaudējis jelkādu savaldību un atstājot Džonu Makinroju (Answer my question! The Question, Jerk!) pirmziemnieka pamperos.
oj, piekusu rakstīt, un miegs arī nāk. un es jau sen esmu aizmirsis, ko ta' vispār gribēj'…
ā, vo – šodien satiku čomu Akselu. un vienā brīdī nodomāju, vells, ku' līdzīgs tomēr tam Āboliņam, nu, tam īstajam. starp citu, mēs ar šito, manējo, vēlāk sadraudzējāmies. izrādījās, ka viņš esot aktierim bračka. bet nu līdzīgs gan. balss tikai cita. kā mums visiem. a varbūt viņš man samānījās, zinām mēs tos aktierus. un viņi zin, ka balss ir jaudīgs instruments. bet vēl nav izslēgts, ka es pats jums tikko visu sameloju. arī tādas tās mēles mēdz būt.
Attēlā: T. Āboliņš mēģina saprast, vai viņam ir 40 vai nulle. Vai vienkārši lāv.
 |
|