|
Dec. 30th, 2015|02:42 pm |
Tētis mani no sūdiem ir izvilcis precīzi vienu reizi. un statistiski neparedzamā kārtā ar to ir pilnīgi pieticis.
vasarā pēc trešās klases biju aizgājis padauzīt bumbu, pieslīpēt devītniekus pret Rīgas fulbōla skolas augsto dēļu žogu starp mūsu skolu un konfekšu fabriku Uzvara, bet tur jau priekšā kā tāds jupis vandījās apkārtējo šķērsielu bieds Papuāss, kurš mani žigli nedaudz iekaustīja un sekojoši ekspropriēja Tēva, arī Jāņa, man tikko Jāņos dāvāto jauno ādas bumbu. pārvilkos sagrauts, sašvīkāts un pats izspūris kā papuāsēns. Paps, kurš mūžīgi iebilda, kad Mamma mani jau lielu vēl cēla pikpaunā, paņēma mani pie rokas, un mēs sparīgi nosoļojām tās četras troļļuka pieturas, nepārmijot ne vārda. Papuāss nebija zaķpastala un prom nelaidās, stāvēja, rokas sakrustojis, un izsmējīgi nospļāvās uz futbōllaukuma asfalta. Tētis ar vieglu vēzienu saķēra Nemesi aiz čupra un pacēla viņu gaisā, kā krievu multenēs zaķi to dara ar burkāniem. „un tagad, puisīt, es tev parādīšu, kur vēži ziemo,” Paps klusu nošņāca. nekādus vēžus viņš, protams, nevienam neparādīja. toties Papuāss nekavējoties norādīja, kur tribīnēs noslēpta bumba. es jau dzīros, pieķēries Tētim, doties mājup, bet viņš sarauca uzacis – kā, tu taču gribēji uzsist bumbu! un prom bija. Papuāss kopš tās dienas man meta līkumu, viņam teritōrijas un veselā saprāta netrūka. bet es uzzināju, ka man ir Paps, kurš man palīdzēs, ja riktīgi vajadzēs. un ar šo līdz šim vairs nerealizēto potences apziņu man ir pilnīgi pieticis.
nikō |
|