|
Aug. 3rd, 2015|10:42 am |
bērnībā pazinu Vemīļgrāvja kapus kā savu ķešu visos gadalaikos, bet nupat jau tur spēju apmaldīties divarpus krustos.
vakar bijām Baltajos uz kapu svētkiem. tik kruta tomēr tos vecos jūras vilkus vēl saskaut un tantes apčubināt.
uzzināju, ka Rodrigō Rikards ir atā, aizgājis gaismā, bet esot 72. gada filma „Vēstule no tēva mājām”, kur esot redzama vecā Stiebru iela un tās knīpas un knauķi. kaut kur jāizrok – izgāšruden Ziemeļblāzmā lai esot izrādīta.
starp kapteiņiem stāvēja arī kaut kur ļoti redzēts brašs pieaudzis vīrietis. tikai pēc brīža piešķīlās, ka viņš ir izspļauts Dāvids Hāzelhofs, tikai runā latviski un vienu no vīriem, mammas pirmo mīlestību, godbijīgi dēvē par krusttēvu.
ejot laukā no kapsētas, panācu viņu, lai iepazītos. un tikai mājās sazīmēju, ka tas taču tas puika no dipiņa, ko nesen atradu ģimenes archīvos.
 |
|