| SORM-KEREMET |
Apr. 17th, 2015|12:48 pm |
Nu skaidas lec! Jau sen, kopš mirts bij bads, kopš
karā krists. Divdesmit piektais gads! Cērt līko bērzu.
Stāvēdami klāt, uz viņiem ciema veči velti lād, velti
rāda pakaļu un draud tā vecā ragana, kas ceļa galā
raud, jo mainījies pats laiks, jauns tagad stāsts, top
cīņas kārtībā viss vecais gāzts, un cērt un cērt, un
iebrūk debess loks, ko balsīja simts gadu Sormas koks,
tak tumšās sirdīs ķērc vēl Sormas bieds un sava bērza
malku tautai liedz, gan ņemtu citkārt pops, tak diev-
nams ciet, un skolai negrib vest, kam skolā bērni iet,
tā paliek brikšņos bērzs, un nopūst tāss, un trūkstas
lops un cilvēks vietas tās, bet nepiepildās tumšas tau-
tas lāsts, jo jauns ir laiks, jo Sormas koks ir gāzts,
un veciem velniem spēka nepietiek, un cirtējiem ne velna
nenotiek, tak tumša sirds ir ceļš, pa ko tu nāc, un visu
otrād izlemj ļaužu prāts, sirds laiza savu pušumu kā
zvērs, tur, tumšā sirdī, uzvar Sormas bērzs, un paiet
gadu daž, – vai brīnums kāds, ka biedrs Jēkabsōns
ir nošauts notiesāts, ka vecais priekšsēdētājs miris traks,
bet Abdulla no kara nepārnāks, – tā īstenību pieviļ
Sormas bieds, tu iecērt kājā. Pamosties. Un kliedz.
[uldis, 1980] |
|