|
Jan. 20th, 2008|06:17 pm |
Uzvilku tikko un atcerējos, kā mamma man mācīja glītrakstīšanu. Pārbīdīja virtuves galdu pie loga, sabīdīja mazos aizkariņus pa malām, un tad ķērāmies klāt. Beigās abiem rokas bija zilas — ņēmāmies intensīvi.
Bet tas mazais "ess" man nekādi nesanāca: tas pirmais slīpumiņš burvīgs, apstājamies. Tagad maķenīt atpakaļ un aiziet lociņš pa lab.. pa labi, ka tev saka! bet roka mani un mammu neklausīja un brauca vien atpakaļ lejup pa burvīgo slīpumiņu. un tikai īsi pirms līnijas beigām roka padevās un uzvilka tādu mazītiņu lociņu. sanāca miniatūrs burts ar milzīgu kārti pār plecu. Un, kaut nosit, neko es tur nevarēju mainīt. Mamma arī samierinājās.
Uzvilku tikko un uzvilku pāris bērnības esiņus. Un tikai tagad man pielēca, ka es vienmēr biju zīmējis s-s-s-spalvu, rakstāmo. |
|