| ziņas ir, neziņa paliek |
Feb. 28th, 2015|02:42 pm |
vakar, izquļot kārtējo pārtikas saindēšanos, pavilka uz Nostaģiju. tas ir tāds TV kanāls vai raidījums, vai abi. citstarp viņi ir izrādījuši raidījuma Взгляд ierakstus no 80to beigām un 90to sākuma. armijā (87/89) mums tas bija visiekārotākais aizliegtais auglis, ko paslepšus nakts stundās baudīt. tur es pirmoreiz centrālajā tēluvīzijā redzēju Bītlus, Nautilusu, Aļisu un vienā sižetā par Liepāju – Līvus dziedam Skorpiōnu dziesmu par Dzimto valodu. lūk, izrādās 89. gada rudenī tieši Vzgļadā tēvēdebitē Cojs. beidzot arī es to redzu, jo tovakar kodu kafejnīcā Māksla. 25 gadi nokosti. tas ir tā kā cara armiju izdienēt. jānāk pensijā, piezīme sev.
Kinō ir pašā sākumā, tad ap 1:10:00 un trešais, mani vislaik urķējošais gabals ir beigās, 1:57:00.
Kino_Vzglyad
tad uzpeldēja atgādinājums, ka rīt aprit 20 gadi, kopš Vlada Ļistjeva slepkavības. šai sakarā nolūrēju sarunas ar diviem vecajiem Vzgļadiešiem, ko aizvien cienu – Valdimiru Mukusjevu un Aleksandru Poļitkovski.
Mukusjevs diezgan precīzi (9:00) atzīmē, ka, ja toreiz cīkstējās divas viena otru līdz nāvei nīstošas, tomēr klusībā otru respektējošas ideolōģijas, tad „cегодня будет драться бабло с баблом — за бóльшее бабло!”, bet brīdi vēlāk (no 17:42) savelk kopā konspirāciju teōriju starp patreiz valdošo naida propagandu kremļa rupōros un Ļistjeva slepkavību 1995. gada 1. martā. ap to laiku es nōrvēģu tēvē redzēju fragmentu no Ļubīmova raidījuma, kurā Žirinovskis aplaista Ņemcovu ar apelsīnu sulu, bet šī atmiņa tik ļoti fragmentāri vakar izskrēja caur galvu, ka nu to atcerējos tikai atverot cibu un uzzinot nu jau vairs ne ziņas.
 |
|