| Mon Troy |
Feb. 13th, 2015|12:42 pm |
Visiem iesaistītajiem sveicieni no Sv.Mārtiņa.
Jauki pasēdējām. Vai nu par maz ieķemmējām vīna, vai tomēr tas gandžas trūkums organismā, bet atkal nakts atlikumu nomētājos daudzsēriju murgos.
Šoreiz gan ne par karu - par cita, vēl ļaunāka tipa nemieru - greizsirdību.
Es nebiju nedz izlasījis uzdoto vielu, grāmatu par nanoofilozoofiju, nedz, dabiski, uzrakstījis par to referātu, tāpēc slēpos no profesoora savā bērnības vietuvē zem galda. No kurienes pēc brīža novēroju MazoMiju un kaut kādu staltu holandieti dzīvelīgi apspriežam savus mājasdarbus. No redzętā man sirds aptecējās un uzsprāga kā strutains augonis. Fakfakfak. Es lecu gaisā un nedaudz pagrūdu ar plecu (nanoofilosoofiski) pagrūdu abus balodīšus, Miju pat vairāk kā to džeku, tad koridooorā norāvu no pakaramajiem visu viesu mēteļus un izspārdīju pieejamās kurpes. Un pamodos.
Es žalūziju nebiju izjutis kādus 30 gadus, vismaz. Ā, nē, sorrī, laikam tikai 20. Pirms 30 es savai sokrāplatooniskajai skolas sirdspuķītei pasniedzu valantiindienas pastkartiiti. Vieniigo ever savaa dziivee. Ja tur iekšā nebūtu bijusi puslīdz mīlīga peršiņa, viņa mani droška būtu noslānījusi ar savu mugursomu - par to, ka esmu viņu apsaukājis krievu kosmonautes vārdā.
Pēc Šimkus koncerta satiku Valentīnu Zeili. Viņa nu gan ir viena izcila dāma. Gods pabūt līdzās uz mirkli un pieskarties.
Aģjō,
Tavs Latgales Rāģjō |
|