![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man ir iekritušas acis kā piektajā gadā, es maz guļu, daudz ēdu, dzeru un kliboju.
Bet es neesmu skumja vai noraudājusies, tikai iekritusi pārdomās un izslēgusi mob. tel., kad 4 no rīta mani pamodināja viens čoms, lai paprasītu cita čoma telefona nummuru. Kas tas bija ar viņu? Un vēl jautājums - vai pamodināju? - man jau liekas bija galīgi nevietā. Ņemot vērā, ka viņš zināja, ka ar savu sastiepto potīti apkārt nespriņģoju kaut ir piektdienas nakts.
Un vēl es domāju, ka nākamgad man būs jau 30, bet es neko vēl neesmu sasniegusi, neko. Dzīvoju mietpilsoņa dzīvi, ko vienmēr esmu ienīdusi, un pats ekstravagantākais, ko esmu spējusi atļauties - iepļurkstēt regulāri cibā un uzsacerēt ik pa laikam ko dzejoļveidīgu.
Laikam man ļoti bail riskēt, riskēt zaudēt kādu sapni, tāpēc neko nedaru realizācijas virzienā, tikai knibinos un klusi pakunkstu savā nodabā - par savu "neveiksminieces likteni". Kad es izraušu sevi no tās letarģiskās apātības, kurā dzīvoju?
Varbūt ir pienācis pēdējais laiks rīkoties, nevis atlikt, atlikt un atlikt - es par to rītdien padomāšu? Man ir daudz kompleksu, un viens no tiem - "Skārletas O Hāras".
Laiks rīkoties!
Un vienalga vai mani aprok, vai pakar!
Ja zivs pūst no galvas, tad cilvēks no iekšas - no dvēseles nabadzības, gara aprobežotības un sirds mazspējas mīlēt.
Bet es neesmu skumja vai noraudājusies, tikai iekritusi pārdomās un izslēgusi mob. tel., kad 4 no rīta mani pamodināja viens čoms, lai paprasītu cita čoma telefona nummuru. Kas tas bija ar viņu? Un vēl jautājums - vai pamodināju? - man jau liekas bija galīgi nevietā. Ņemot vērā, ka viņš zināja, ka ar savu sastiepto potīti apkārt nespriņģoju kaut ir piektdienas nakts.
Un vēl es domāju, ka nākamgad man būs jau 30, bet es neko vēl neesmu sasniegusi, neko. Dzīvoju mietpilsoņa dzīvi, ko vienmēr esmu ienīdusi, un pats ekstravagantākais, ko esmu spējusi atļauties - iepļurkstēt regulāri cibā un uzsacerēt ik pa laikam ko dzejoļveidīgu.
Laikam man ļoti bail riskēt, riskēt zaudēt kādu sapni, tāpēc neko nedaru realizācijas virzienā, tikai knibinos un klusi pakunkstu savā nodabā - par savu "neveiksminieces likteni". Kad es izraušu sevi no tās letarģiskās apātības, kurā dzīvoju?
Varbūt ir pienācis pēdējais laiks rīkoties, nevis atlikt, atlikt un atlikt - es par to rītdien padomāšu? Man ir daudz kompleksu, un viens no tiem - "Skārletas O Hāras".
Laiks rīkoties!
Un vienalga vai mani aprok, vai pakar!
Ja zivs pūst no galvas, tad cilvēks no iekšas - no dvēseles nabadzības, gara aprobežotības un sirds mazspējas mīlēt.
Es laikam ļoti līdzīgi varētu izteikties par savu dzīvi, bet tagad es par to nedomāšu. Mums taču jebkurā brīdī ir iespēja sasniegt visu ko vēlamies :)