Validation

Paldies par paldies :) un es saprotu, neraizējies - atbildēsi, kad būs laiks. Atvērt komentārus - tas ir kā atvērt riebīgu, ņudzošu tārpu burku, un es ar to rēķinos. Vienmēr pārbaudu savu garastāvokli, pirms uzspiežu uz linka - vai spēšu to izturēt. Ja nolemju, ka ne - nelasu. Tomēr parasti uzvar ziņkārība vai apziņa - kurš cits, ja ne mēs, skaidros, un kā skaidrot, ja nezini, ko cilvēki domā. Man grūti izskaidrot, kāpēc, bet mani tāda anonīma zākāšana kaut kā neķer tik stipri. Jā, man ir žēl un dusmas par cilvēku bezkaunību un muļķību. Tai pat laikā - es taču zinu labāk un vairāk par konkrēto tēmu, un tas ir mans spēks. Apsaukāšanās ir aizvainojoša, bet tā nav patiesa. Es zinu, kā ir patiesībā. Anonimčiks izrunājas, tāpēc ka viņš nezina. Tātad būtībā problēma ir viņam, nevis man.
Mana dilemma ir cita - atbildēt uz komentāriem vai ne. No vienas puses, šķiet, ka vajag skaidrot pat šajā, viszemākajā līmenī. Naivi cerot - kāds, izlasot manu paskaidrojumu, varbūt neierakstīs iecerēto uzbrūkošo komentāru. Plus, ja mēs nesarunājamies ar "tautu", tad rodas tikai vairāk iemeslu burkšķēt par liekēžiem intelbeņķiem, kas neko nesajēdz no īstās dzīves. No otras puses, skaidrs, ka cilvēkiem, kas aiz katra vārda saskata sazvērestības, Maskavas pirkstu vai kaut ko vēl absurdāku, tu neko neieskaidrosi, nav vērts tēret nervus, laiku, enerģiju. Šausmīgākais nudien ir tas, ka mums kā tautai raksturīgs paštaisnums un tāds kā baloža "protu, protu!" sindroms. T.i. it nemaz nebūdami saistīti ar kādu jomu, ļaudis zina labāk, kā darīt. (Nedomāju, ka šādi ir tikai kino jomā.) Un savstarpēja neuzticēšanās, aizdomīgums, ka otrs nevis labu vēl, bet obligāti cenšas kaut ko ieraut sev vai nodot valsti vai vēl nezin ko. Nav sajūtas par tautieti kā savējo.
Es nezinu, vai ir universāls rīcības mehānisms. Bet ja tāds ir, esmu pārliecināta, ka tas iekļauj milzīgu iecietību, milzīgu pacietību, un skaidrošanu, skaidrošanu un skaidrošanu līdz absurdam elementārā līmenī.