Es aizgāju nesagatavota. Zināju, ka būs padrūmi, bet, ka šādi - nenojautu. Pēc tam intervēju Aiku RV un vaicāju, ko viņš teiktu tiem, kas žēlosies, ka atkal LV kino kaut kas depresīvs & drūms. Viņš teica - labāk černuha, nekā seruha. Un, dīvainā kārtā, es visu dienu pēc tam staigāju kaut kā pacilāta - jo pēc šādas filmas tu saproti, ka visas tavas problēmas nav nekādas problēmas. Kaut gan var jau būt, ka pacilātība tik no lepnuma, ka mūsu valstī tapusi tāda filma.