Smieklīgi to teikt, jo ir tikai pus12, bet uznācis bezmiegs. Te laukos jau visi iet gulēt bērnu laikā. Bet es jau pusotru stundu grozos un dzenāju pa galvu vienu un to pašu pusotru domu. Lasīt negribas, lai gan tagad mēģināšu, cerībā, ka atnāks miegs. Ļoti gribas mājās. Lai gan svētki kopumā bija jauki, nesastrīdējāmies, bija pat lieliski mirkļi, tomēr kā parasti esmu sākusi justies ne savā vietā. Pārāk cieši, pārāk trokšņaini te ir, un mans prāts kļūst smagnējs, es zaudēju modrību un attopos dūksnāja malā, kur vairs neesmu un negribu būt. Vasarā ir vieglāk - tad var vairāk ko darīt, staigāt apkārt. Jo daba gan te ir kolosāla un liek būt laimīgai vienkārši tāpēc, ka dzīvai, tāpēc, ka varu dzirdēt sniegu gurkstam zem zābakiem, sajust vēju sejā un redzēt šīs debesis, šo sauli.