Vērts atzīmēt: šorīt pirmo reizi - vai vismaz vienu no retajām reizēm - no terapijas izgāju jūtoties nevis nomocīta, bet pat tā kā priecīga. Citā ziņā gan pārāk priecīgi nav - skolas parādi nav diezko uz priekšu pavirzījušies un finansiālo puzli atkal nav iespējams salikt. Lai cik tas nebūtu nepieklājīgu un nepatīkami, man laikam tomēr nāksies zvanīt un atteikties no deju un kustību terapijas. Tas ir vienīgais, no kā šobrīd vēl ir iespējams atteikties, un ar visu to man būs jāpaliek tēvocim parādā par dzīvokli, lai būtu, ko ēst, jo pie nozīmētajiem un nepieciešamajiem ārstiem es šomēnes tomēr gribu aiziet.