Dažreiz man paliek žēl, ka esmu aizgājusi pa humanitāro līniju. Parasti tas notiek tad, kad atklāju, cik brīnišķīgi ar vārdiem prot izrīkoties eksakto zinātņu pārstāvji. Un viņiem taču ir daudz lielāks izaicinājums, izskaidrot fizikas, bioloģijas, ķīmijas, kosmoloģijas un citas vienlaikus prozaiskas un netveramas likumības plašam cilvēku lokam saprotamā valodā. Vai dzīve man nešķistu piepildītāka, ja arī es būtu izvēlējusies jomu, kas man ļautu gan nodarboties ar piezemētu un ar realitāti neatraujami sasaistītu lietu izteikšanu skaitļos un formulās, gan pielietot iztēli, pārceļot šīs lietas saistošos un precīzos vārdos? Matemātiku u.c. eksaktās lietas skolā taču rubīju tikpat labi kā literatūru, latviešu valodu un vēsturi.
Personisko atliekot malā, tas, ko gribēju pateikt, ir - šovakar atklāju Karlu Sagānu (kuru jūs visi noteikti jau zināt; man ir tendence būt pēdējai dažādu trendu iepazīšanā) un ģenētikas pamatlicēju JBS Haldane.
(Un jā, es apzinos, ka man šajā laikā bija jālasa grāmatas par bak.darba tēmu, nevis jāapbrīno izcilu fiziķu/biologu domu gaita un darbi.)
Personisko atliekot malā, tas, ko gribēju pateikt, ir - šovakar atklāju Karlu Sagānu (kuru jūs visi noteikti jau zināt; man ir tendence būt pēdējai dažādu trendu iepazīšanā) un ģenētikas pamatlicēju JBS Haldane.
(Un jā, es apzinos, ka man šajā laikā bija jālasa grāmatas par bak.darba tēmu, nevis jāapbrīno izcilu fiziķu/biologu domu gaita un darbi.)