Biju uz lektoriju kino Rīga, noskatījos "Taking Woodstock". Angs Lī ir izmantojis par iedvesmu tieši to Vadlija dokumentālfilmas daļu, kura man vienmēr šķitusi visinteresantākā, proti, publikas filmējumus, atsevišķus lieliskus momentus (mūķenes, asenizatoru ar vienu dēlu Vudstokā, otru - Vjetnamā) perfekti citējot; mans iekšējais hipijs ir gaužām apmierināts. Ļoti vasarīga sajūta uzplandīja.
Citās ziņās, pēdējās dažās dienās visu laiku gribas smaidīt kā plānprātīgai. Nav ne jausmas, kā tas iespējams, ņemot vērā manu permanento skumju apakštoni. Varbūt grasās notikt kaut kas labs, ko es vēl nezinu, bet zemapziņa jau nojauš. Vai arī es patiešām sāku nojūgties, kā to pirms dažiem gadiem, skatoties manas plaukstas līnijās, pareģoja kāds čalis, kurš šo to sajēdza no hiromantijas.
Nu re, būšu atpūtusies. Tagad maķenīt jāpastrādā - nu tā līdz kādiem trijiem. Jauku arī jums naksniņu!