 | |
|
Vai kāds/a negrib man šodien sastādīt kompāniju, aizbraukt uz jūru, zoodārzu vai vienkārši pastaigāt kaut kur un papļāpāt par šo to it neko? Ir tik skaista diena, un, šķiet, es kādu pusotru nedēļu no mājas esmu izgājusi tikai līdz vienam vai otram darbam, bet tā pa īstam runājusies ar cilvēkiem ārpus cibas vairs jau neatceros kad. Tas sāk kļūt maķenīt nomācoši. |
|
| |
|
Tātad, aizbraucu es šodien uz zoodārzu, un ziemā tur, izrādās, ir briesmīgi jauki - pārsvarā klusi un mierīgi un mazliet pamesti. Kamieļi uzaudzējuši garas, smieklīgas bārdas un cēli grauž žagarus, sniegs viņus, izskatās, vispār nekrata. Leduslācis pārlaimīgs guļ, ieritinājies kupenā. Bet iekš terārija un tropu mājas jau sācies pavasaris - kakadu un aras lakstojas, dziedot dīvainas dziesmas un bužinot viens otram pakausīti, un bruņurupuči jestri dzenā cits citu pa baseinu. Vienīgi pašās beigās pastaigu maķenīt izbojāja nelabi brēcošu krievēnu orda, kas ieņēma akvāriju, bet kopumā jāatzīst, ka eksperiments izdevies - ziemā uz zoodārzu var iet arī vientuļi cilvēki, kas vasarā ir neiespējami uķi-puķi jauno māmiņu un siāmas dvīņu tipa pārīšu blīvās populācijas dēļ. Reportāžas beigas. Tagad adīšu mici un skatīšos slēpošanas pamācības video youtubē, lai vismaz virtuāli sagatavotos rītdienai. |
|