Eh, ja tā varētu katru rītu - izgulēties, cik ilgi tīk, pamostoties nopriecāties, cik jauki mājīgi beidzot sakārtota māja, pavingrot, nesteidzīgi pagatavot brokastis un paēst, laiski šķirstot cibu un nobriestot dienas darbiem. Bet ikdienā jau nevar, ikdienā ir jāskrien, jāstreso par darbiem, kas jādara, par to, ka brokastojot jau pienācis pusdienlaiks, vārdu sakot un citējot - jāmočī, jāmočī, jāmočī.
Man vajadzēja piedzimt par 19. gadsimta aristokrātiskas dzimtas atvasi, aptekalētu laiskulīti, kuras vienīgi pienākumi aprobežojas ar franču valodas un gleznošanas mācīšanos un, šad tad, - labdarības pasākumu apmeklēšanu, un kura sava tētuka bagātību vieglu roku notriec izsmalcinātos balles tērpos.
Man vajadzēja piedzimt par 19. gadsimta aristokrātiskas dzimtas atvasi, aptekalētu laiskulīti, kuras vienīgi pienākumi aprobežojas ar franču valodas un gleznošanas mācīšanos un, šad tad, - labdarības pasākumu apmeklēšanu, un kura sava tētuka bagātību vieglu roku notriec izsmalcinātos balles tērpos.