Validation

Ir jau jauki šifrēt interviju (atliekas no ex-darba) līdz pustrijiem naktī, īpaši, ja blakus ir vīrietis, kurš pienes tēju un bulciņas, bet tomēr pietiks. Arlabunakt.

Kur nav, tur rodas - piedāvāja haltūru piektdienas vakarā!
Un esmu sajūsmā par jaunā darba brīvo režīmu, līdz ar ko šobrīd varu sēdēt majā (ne savā), grauzt žāvētus augļus un šifrēt to nelaimīgo bezgalīgo interviju. Ex-priekšnieces sūtītās īsziņas ar jautājumiem par dažādiem sīkumiem šķiet nožēlojami histēriskas, jo viss ir tik mierīgi un la-abi...

Hmm. Ik pa brīdim liekas, ka dzirdu klusu mūziku. Neatkarīgi no vietas, kur atrodos, skaidri zinot, ka skanēt kam nav.
Un vēl man liekas, ka man kreisajā plaušā ir ūdensroze. Tā kā - tērējiet savus dublezonus, apberiet mani ar puķēm un vakariņās neaizmirstiet pagatavot zuti, kas dzīvo virtuves ūdensvadā un iecienījis ananasu zobu pastu.