viss. lai mana priekšniece prasa vesela piedāvāt variantus, kad vajag kādu darbinieku, es neko vairs nepiedāvāšu, jo visi mani varianti tāpat izrādās nederīgi. kā šajā gadījumā – ar plakātu – nez ko šī tik ģeniālu grib, neko jaunu viņai neviens tāpat nepiedāvās. visi iespējamie kino plakātu varianti šajā pasaulē jau ir izgudroti, vienkārši jāizvēlas labākais, šai konkrētajai filmai visatbilstošākais un to, kāds tas būtu, var pateikt jebkurš cilvēks ar drusciņu mākslinieciskās domāšanas, pat es ar saviem divarpus mākslas skolas gadiem. atliek tikai dabūt maketētāju un samaketēt. i naudu ietaupītu. bū. esmu drusku pikta. attiecībā uz dzīvi vispār – šodien es domāju, ka ir tikai divi varianti, kā man turpināt dzīvot. atgriezties pie tā dzīves modeļa, kas eksistējis pēdējos pāris gadus, respektīvi, vienatnes un sapņiem. vai arī kaut kā turpināt to, kas sākās pirms pāris mēnešiem. sākās ļoti skaisti, bet man, protams, vajadzēja visu sačakarēt ar savu bērnišķīgo un stulbo uzvedību. man nepatīk atgriezties pie bijušā. nerunājot nemaz par to, ka – pietiek. es to negribu vairs.
|
bet vispār man kaut kas šodienā nepatīk. kaut kas kņudina iekšā. kaut kas liek pikti raukt pieri. kaut kas sevī pašā kaitina. izravēt no sevis visu, kas nepatīk, visu, kas šķiet tizls, kļūmīgs un muļķīgs... (kaut gan labāk nē. tas tikai liks skaust un skumt. un to nedrīkst.) |