Validation

šodien gribas uzrakstīt stāstu. par to, kas ir bijis, ir un varbūt arī par to, kas būs.
nenoklusējot neko. nebaidoties un nevairoties no skumjām, sajūsmas, neizpratnes, pārliecības, apjukuma, kaisles, bailēm, muļķības, naivuma, dzīvesgudrības, žēluma, nežēlības, rūpēm, naida, skaistā, riebīgā, ikdienišķā, patiesā, melīgā, īstā un iztēlotā.
vai es spēju tādu stāstu uzrakstīt? vai es spēju savu dzīvi dzīvot tā, lai par to būt vērts rakstīt?

es laikam neprotu laimīga būt. pat ja man tiek dotas visas iespējas.

nu, ko lai iesāku ar sevi? kur lai liekos? nevaru nedz ar sevi vienatnē būt, nedz ar viņu kopā labi justies, nedz arī saprotu, pie kuras draudzenes iet un vai vispār iet.
jāstrādā. jāstrādā.
bet visu laiku vajā sajūta (absurdi, jo nupat taču mana dzīve sagriezās teju vai kājām gaisā), ka kaut kas jāmaina. kardināli jāmaina.
varbūt nekas nav mainījies. varbūt joprojām tikai brienu dziļāk purvā.
un tagad lai kāds pasaka, ka neesmu tizla. pati labi to redzu, bet necīnos, tikai imitēju cīniņu, nožēlojami.