Man reizēm tiešām neizdodas uztvert jokus, īpaši, kad esmu iegrimusi darbos un/vai nogurusi. :D
Piedod, ka uzreiz neatbildēju. Par pārdabisko. Es varu atbildēt tikai par sevi, un viens no galvenajiem iemesliem, kamdēļ es ticu "pārdabiskajam", ir tas, ka savā dzīvē esmu piedzīvojusi notikumus, ko nav iespējams izskaidrot ar loģiku un zināšanām. No otras puses - un te gan es nonāku pretrunā pati ar sevi - ir vēl tik daudz lietu, ko cilvēka prāts nespēj aptvert un izskaidrot. Kur ir robeža starp "dabisko" un "pārdabisko"? Varbūt "pārdabiskais" ir tikai tas, kas vēl nav izskaidrots un vispārpieņemts. Galu galā, iespējams, ticības objekts nav tik būtisks, kā ticība pati. Tā man dod spēku, kad ir grūti, kad esmu viena.